LV  |  RU  |  EN

08.12.2011 Tik interesantu un rezultatīvu asaru copi kā šajā atklāto ūdeņu sezonā, šķiet, piedzīvoju pirmo gadu. Šobrīd, kad aizvadītas pirmās salnu naktis un laika vecis jau nosliecies par labu pirmā ziemas mēneša vēsajai elpai, jūras asaris piejūras ezerus joprojām nav pametis. Tas liek cerēt uz sen nebijušiem pirmā ledus lomiem. Bļitka? Šo periodu bez tās joprojām nespēju iztēloties! Tā ka pulējam vien žibuļus, meklējam pašus asākos trīsžuburus un aujam siltas kājas. Laiks izvicināt bļitku!


Lai arī joprojām spītīgi vados pēc uzskata, ka vienas supervadas izgudrošana nav pa spēkam nevienam, pāris reizes šosezon vieglprātība uz pakaļas sarkanas švīkas tomēr atstāja arī man. Pirmā reize – kad no Kaņiera astoņnieces mutes 30 cm titāna vīdēja vien pāris centimetru džerka drošības sargs. Savukārt otrā – kad Lielupes strimalai aiznest teicamu dziļgājēju netraucēja pat 40 cm sprādze. Starp citu, šosezon spēlēt atteicās arī viena otra maile. Par secinājumiem un iemesliem tālāk rakstā.


Septembra izskaņā līdz ar amerikāņu Katjas atnākšanu un nedēļu ilgo pūtienu zaļās sāka pastiprinātu barošanos. Līdakas ķeras! – šādas ziņas pienāk teju no visām ūdenstilpēm. Pēc ilgiem laikiem gribas teikt – nevajag man pat to atvasaru! Lai jau tā līdaka ārdās! Šoreiz galdā celšu savas domas par oktobra plēsējiem un salikšu punktus uz i iepriekš aizsāktajai velces tēmai.


Braucot pāri Kalnciema tiltam vai pa Daugavpils šoseju Skrīveru apkaimē un paskatoties, kas šobrīd notiek upē, iespējams šis jautājums kādam varētu likties stipri dīvains. Velcēšana mūsu ūdeņos ir ārkārtīgi populārs rudens plēsēju ķeršanas paņēmiens un pavisam droši var teikt, ka savā rezultativitātē un izplatībā konkurē ar jebkuru citu spiningošanas disciplīnu. Šoreiz piedāvāju parunāt par velci -vulgaris jeb visiem it kā saprotamo un reizē arī desmitiem kāpēc apbērto copes veidu. Nu, piemēram, visu pirms, kā laivā nosēdēt astoņas stundas ar siltām kājām un nesāpošu muguru? Arī par kātiem un mānekļiem parunāsim.


Nepelnīti aizmirstie – tāds varētu būt šobrīd trāpīgākais rotiņu saimes apzīmējums. Brīdī, kad spiningotājs ir burtiski sapotēts uz raustīšanu, pauzēšanu un visādu citādu vobleru animēšanu, mazais propelleris vēl arvien mēdz pārsteigt un to dara varbūt pat biežāk, nekā mēs gaidām. Piedāvāju savu šīs sezonas rotiņu topu, kā arī motivāciju, kāpēc tos vajadzētu lietot.


26.07.2011 Pirms pāris gadiem šepat pieteicu tēmu par asaru spiningošanu ar sīkiem un pat mikroskopiskiem silikona mānekļiem. Pirms kāda strēķīša tepat Pierīgā savu varēšanu praksē parādīja poļu mikromatadori. Mikrodžigs tautās aizgāja rūkdams. Šobrīd, kad par šo tehniku katram jau izveidojies savs viedoklis, pastāstīšu, kas mainījies pa šiem divu vasaru mirkļiem.


22.06.2011 Līdz ar jūniju klāt arī zandartu laiks. Ko gribu ar to teikt? Zandarts nav nekāda svētā govs vai mūžīgās apcerēšanas objekts. Nevajag tikai sapņot par noslēpumaino stiklaci, vajag iet un ķert! Tiem, kuriem nojausma, kā tas darāms, ir maza, pastāstīšu par senāko, populārāko un joprojām izplatītāko metodi – džigošanu.


30.05.2011 Nu jau var teikt, ka svešzemju nosaukumu tvičs kaut reizi mutē būs ņēmis absolūtais vairākums spiningotāju. Reti kura spiningotāja mānekļu kastē nav atrodams kāds minnow jeb mailei līdzīgs grabulis. Es pat gribētu teikt: ir dzimusi jauna mānekļu matadoru paaudze – tvičotāji. Kas ir šie dīvaiņi, un kāpēc viņi tik kaislīgi pastāv par savu pārliecību? Šoreiz gribu atskatīties uz jau zināmām un pārbaudītām lietām. Tāpat nepamanīti nepaliks sezonas jaunumi. Kā nekā mums, spiningotājiem, šomēnes tiek dota brīva vaļa un zaļā gaisma vairākumā ūdeņu.


21.04.2011 Aprīlis ir ne tikai laiks, kad sirds pati no sevis pukst straujāk. Tas mums, spiningotājiem, ir satraukumu pilns mirklis, kad teju, teju rausim vaļā. Tik vien vairs kā pāris naktis un pāris rīti mūs šķir no brīža, kad vizuļus krustām šķērsām pirksim kur nu kurais. Lai šo gaidīšanas laiku padarītu lietderīgu, tieciet galā ar dažiem sagatavošanās darbiem. Tā kā pats maiju esmu solījies nodžerkot kā vēl nekad, tad par šo tēmu arī turpināšu. Pie reizes pastāstīšu arī par ievērības cienīgiem džerkošanas inventāra jaunumiem.


25.03.2011 Lai izsekotu mūsdienu auklu piedāvājumam, nepietiek vien ar 24 stundu atrašanos globālā tīmekļa mudžeklī. Diez vai būs gana arī ar duci pāršķirstītu žurnālu reklāmu. Piedāvājums milzīgs, cenas izprotamas tikai retajam, bet par visu auklu izmēģināšanu sezonas garumā diemžēl vairākums var tikai sapņot. Vai tiešām man tas ir vajadzīgs? Reiz atbildi uz šādu jautājumu meklēju arī es pats. Ir vajadzīgs – un kā vēl! Tieši tik pārliecinoši sevi apgaismoju pirmo reizi, to nomēģinādams kopā ar kvalitatīvu bezinerces spoli.


17.02.2011 Turpināšu iesākto ziemas mānekļu tēmu. Šoreiz kārta ziemas vobleriem. Pirmā lieta, kas jāsaka, – pieredze un tradīcijas to apguvē mums ir visai niecīgas. Patiesībā pat gribu teikt, ka Latvijā tādu nav vispār un personīgi nepazīstu nevienu, kas būtu zvērināts ziemas vobleru dancinātājs un citas tehnikas nepiekoptu vispār. Pats ar ziemas vobleriem esmu pazīstams ceturto ziemu un varu apgalvot: velti vīpsnājam ik reizi, kad kāds no copes kastes izvelk ziemas džerku penāli.


20.01.2011 Ticība, ticība un vēlreiz ticība! Un neba savas stūrgalvības dēļ balansieru un ziemas vobleru penāli esmu nolicis pašos svarīgākajos copes kastes nodalījumos. Šo ziemu sev jau esmu paspējis nosaukt par līdaku un lielasaru sezonu. Kāda tā patiesībā būs – to mēs pavisam drīz uzzināsim. Atliek vien uz ledus nostrādāt tā, lai, pavasara gājputniem atnākot, nenākas prātot: kā būtu, ja būtu... Šoreiz dienas kārtībā balansieris. Kāpēc tieši tas? Pēdējā laikā ik pa brīdim ziemas copmaņu gvardei pievienojas kāds jauns zvērināts spiningotājs vai citu tehniku atklāto ūdeņu čamdītājs. Tad lūk! Zinot, ka ne viesiem pa prātam ir ķēpāties ar 0,06 mm auklām un sarkanā zelta ķikuriem, aizsākšu mākslīgo ēsmu tehniku apskatu. Kā jau teicu, šoreiz kārta balansierim.