LV  |  RU  |  EN

10.02.2012.
Ko sagaida gaidītājs

  Normunds Grabovskis

 
Sniegi sniga, putināja, ledu plānu padarīja... kaut kā tā varētu sākties dzejolītis par šī gada ziemu, jo par pirmajiem ledus asariem vairākums Latvijas copmaņu varēja tikai sapņot un, mājās sēžot, spodrināt bļitkas un mormiškas... Interneta vidē nogribējušies makšķernieki apsprieda un strīdējās par tēmām, par kurām normālos apstākļos pat i nerunātu, bet kaut kur taču enerģija jāliek. Janvāra vidū pirmie sali uzlika plānu vāciņu vairākumam ūdeņu, bet... sniegs darīja savu, uzklāja 10–15 cm kārtu uz 2–5 cm bieza ledutiņa – un ledus vairs nespēja sabriest biezāks. Tāpēc kāpšana uz tā daudziem palika tikai sapnis. Protams, ir jau vēl cerības, ka februārī gan no ledus savilksimies kārtīgi, nevar taču daba par ziemas copmaņiem tā ņirgāties...
 
Uz pašmāju ziemeļiem
Tā nu sanāca, ka man pasēdēt no ledus tepat – Latvijā – arī šoziem izdevās, jo kompānijā ir tādi paši, ja ne vēl slimāki copmaņi, un samesties degvielai ledus vārdā vienalga kurā valsts malā mēs esam gatavi vienmēr! Tāpēc pašā janvāra sākumā, kad Rīgā lija lietus un grādīzeris rādīja plus divi, sēdāmies mašīnā un devāmies uz Latvijas ziemeļpolu Alūksni, kur, spriežot pēc interneta forumiem, veči jau dienas trīs kursēja pa mazo ezeriņu ledu.
Ooo, jau pusceļā ceļmalā parādījās sniegs un temperatūra nokritās līdz nullei, Alūksnē –1, satikām vietējo takuzini, kas ieradās kopā ar vēl desmit rīdziniekiem, un uz priekšu meklēt ledu. Minūtes 15 ceļā, un pa aizsnigušu lauku piešūpojām pie maza, smuka ezeriņa, un visi vienā balsī iebļāvās: Euuu, tur tak veči jau staigā! Tiešām – pa ezeru droši stampāja divi kolēģi, no skata miesās tādi kārnāki, bet – staigāja!
Sen nebiju tik ātri ģērbies. Ieslīdēju, precīzāk – gandrīz ielēcu savā jaunajā peldošajā Norfin kombinezonā, ko parasti tādiem lieliem un apaļiem copmaņiem nemaz nav tik viegli izdarīt. Vieglie putu zābaki kājās, verga rokā, kaste plecā, viss, biju gatavs! Pārējie arī laiku lieki netērēja, rosījās kā milzu skudras. Prieks, ka mūsu lielajā kompānijā vairākums veču bija padomājuši arī par to, ka, neskatoties uz janvāra sākumu, ledus vēl ir nedrošs, tāpēc neparedzētai peldei (tfu-tfu-tfu) jābūt gatavam – jāuzvelk peldošais kombinezons, un jāuzkar kaklā speciālie dzelkšņi. Tāpat jāpadomā arī par palīdzēšanu citiem – tātad jāpaņem pietiekami izturīga vismaz 20 m gara virve. Mūsu kompānijā no 12 cilvēkiem septiņi bija tērpušies peldošajā kombinezonā, kas neļauj paiet zem ūdens; vēl divi zem virsjakas bija uzvilkuši peldošo vesti. Praktiski visiem rokā bija verga, kastē virve – un lielais uzgājiens varēja sākties.
 Zosu maršā viens aiz otra pa vecu taciņu cauri brikšņiem un niedrēm čāpojām uz ezeru. Pēdējais vēl nebija izkustējies no vietas, kad pirmais jau sauca, ka te virsū tikt nevar, jo zeme nav sasalusi un krasti vaļā! Kā jau purva ezeriņam krasti šūpojās, un pie malas uzreiz bija padziļš, un nekādu koku vai dēļu, ko pārmest bīstamo metru pāriešanai, mums nebija. Tāpēc zosu gājiens apgriezās otrādi un čāpoja atpakaļ.
Ko nu – ezers ir, ledus ir, veči uz ledus arī, bet mēs virsū netiekam... Labi, ka vietējais takuzinis šeit nebija pirmo reizi, viņš tikai noteica:Mieru, tikai mieru, gaidiet tepat, un pazuda krūmos. Nepagāja ne piecas minūtes, kad mūsu gids parādījās uz ledus un smaidīdams māja ar roku, norādīdams, kurp jāiet. Ar lēcienu bijām kājās, mantas rokās, un uz priekšu, jo ziemas diena ir tik īsa, ka katrs copes mirklis dārgs! Izrādījās, mūsu takuzinis bija atradis vecu makšķernieku laipu, pa kuru uz ledus varēja uzkāpt bez jebkādām problēmām.
Nu, ja teikšu, ka, kāju uz ledus sperot, jutos droši, tad melošu, jums acīs skatoties – tas krakšķēja uz katra soļa, jo sevišķi krasta tuvumā. Pagājis metrus desmit, izurbināju āliņģīti, iebāzu pirkstus un pamērīju. Mjāāā, protams, pie bada velns pat mušas ēd, bet nu uz tik plāna pasākuma sen nebiju bijis... Labi, ja centimetri 4, ne vairāk, tumšā ledus un vēl centimetrs sasalušas sniega putras – par drošu tādu veidojumu noteikti nevar uzskatīt.
Es jau sāku apdomāt, kā metīšos rāpus un lēnām došos uz krastu, bet tālāk tikušie kolēģi mani iedrošināja paiet arī dziļāk, jo tur esot par pāris nagiem biezāks. Savilku kombinezonu stingrāk ap zābakiem un rokām, aiztaisīju visu līdz augšai un trīcošām kājām, ar vergu iztaustīdams katru soli, lēnām virzījos tālāk un biju gatavs jebkurā mirklī ienirt ūdenī! Taču ledus tiešām ar katru soli kļuva labāks un metrus 30 no krasta nekrakšķēja jau praktiski nemaz. Uztaisīju kontroles āliņģi, un ledus tiešām izrādījās jau savus 6–7 cm biezs, ko šādā situācijā varēja saukt par jau visnotaļ staigājamu. Tāpat varēja sākt domāt arī par makšķerēšanu, un, kad viens kolēģis turpat netālu uz bļitkas izcēla trīs asarus pēc kārtas, domāšana un roku kustības manāmi paātrinājās.
 
Divpadsmitā gada pirmrindnieki
Pagājis vēl metrus 20 sāņus, izkalu sev piecus āliņģus, vienu no otra pa metriem 4–5, visos iemetu pa motiļu šķipsnai – tas paātrina zivju pienākšanu un vairāk rosina ēstgribu. Atgriezos pie pirmā cauruma un no kastes izņēmu makšķerīti ar 0,1 mm auklu – nu jau vairākus gadus ziemā mormišku makšķeri lietoju tikai Japānā ražoto Grand Ice Magic. Nesaku, ka tā ir labākā, vienkārši tā ir iegājies, un no laba labu nemeklē – apnicis eksperimentēt uz sava maka un, galvenais, aizgājušu zivju rēķina. Pie auklas jau mājās piesēju savu mīļāko mormišku – diskobumbu.
Agrāk mazajiem šo mormišku izmēriem ražotājs lodēja stipri mazus un smalkus āķus, un tas šīs diskobumbas neļāva pilnvērtīgi izmantot asaru copē seklajos ūdeņos, kad nevajag lielu mānekli, jo asarim tomēr vajag pacietu un vidēji lielu āķi – kā balto zivju copē. Pēc pagājušās sezonas man izdevās satikties ar mormišku ražotāju un pierunāt viņu nomainīt āķus uz lielākiem un cietākiem – vismaz tām mormiškām, ko pasūtām Salmo veikaliem. Iznākums man ļoti patīk.
Tad nu spraudu uz āķa trīs motiļus un laidu visu padarīšanu āliņģī – izrādījās, ka te ir ap divarpus metriem dziļš. Kā izteicās mūsu takuzinis, tad vasarā te augot retas lēpes un esot kas līdzīgs sēklim ezera vidū. Šūpoju un kratīju, tirināju un turēju ēsmu vairākas sekundes bez kustības, bet neviens ūdens radījums piedāvāto kumosu neiekāroja... Forši, protams, ir tā sēdēt pie āliņģa, tomēr noķert jau arī kaut ko gribas, un, ja zivis nepiesakās pāris minūtēs, tad vai nu viņu tur apakšā nav nemaz, vai dotajā mirklī vienkārši negrib ēst. Tāpēc jāceļas un jāiet uz nākamo āliņģi, kur zivis var būt mazāk izvēlīgas un ir krietni drošākas.
 Mormiška vēl nebija sasniegusi grunti, kad sardziņš smuki iztaisnojās. Īss piecirtiens, un uz ledus spirinājās smuks asaris panninieks! Smaids atplauka līdz ausīm – nu arī es varēju lepni iesaukties: Man arī pirmais!!! – lai kolēģi, kas vēl pie sava pirmā sezonas asara nebija tikuši, noskatītos baltu aci. Diemžēl otras copes šajā āliņģī vairs nebija, toties trešajā tiku uzreiz pie sešām zivīm: diviem pannas asarīšiem, diviem sprīdīšiem un divām raudiņām. Nu, smalkas jau tās zivtiņas, bet – viņas bija. Arī apziņa, ka mēs sēžam uz ledus laikā, kad 99,9% Latvijas makšķernieku par to tikai sapņo, patīkami sildīja, tāpēc loma izmērs nebija nemaz tik svarīgs.
 Pamazām visi izklīda pa ezeriņu – cik nu ledus ļāva. Viens rajons, kuru vietējie sauca par vislabāko vietu, vēl nebija staigājams, tāpēc, drošs paliek nedrošs, tam netuvojāmies. Es paplašināju savu meklēšanas rajonu ar vēl āliņģiem desmit, ik pa laikam strādājošajos caurumos iebirdināju pa motilim un lēnām, bet stabili lasīju savu pirmo sezonas asaru cepienu. Kolēģi, kas strādāja ar bļitkām un balansieriem, arī ik pa laikam pa kādam izcēla, tomēr mormiška strādāja daudz stabilāk gan zivju izmēra, gan daudzuma ziņā.
Vienā brīdī kāds vietējais tomēr neizturēja un sāka tuvoties bīstamajam rajonam. Sākumā tramīgi viņu vērojām, bet puisis bija neliela auguma un viegls, tāpēc itin droši staigāja tur, kur es ar savu pusotru centneru pat tuvumā nevarētu rādīties! Bet cik tad ilgi vērosi – gribas tak arī pašam pacopēt, tāpēc mierīgi turpinājām iesākto. Atradu pat vienu āliņģi, no kura ar lielu spēlēšanu un kratīšanu izvilku trīs smukus asarus ap 150 g, bet te – kaut jocīga skaņa lika pagriezt galvu uz vietējā copmaņa pusi. Johaidīīī – puisis līdz pusei plunčājās pa ūdeni!...
Kamēr mēs lecām kājās, tikmēr viņš pats veiksmīgi bija izvēlies uz stabilāka ledus! Mjāāā, labi, ka tā, jo apģērbies viņš bija tik nepareizi, cik nu šaubīga ledus laikā vispār iespējams, tas ir, džinsa biksēs, lielos, smagos zābakos, piedevām bikses bija tajos iekšā un zābaku augšdaļa pilnīgi vaļā! Šādus apavus piesmeļot, kājām rodas papildu smagums, kurš kā enkurs velk uz leju; džinsi arī samirkst momentā un kļūst smagi, vienvārdsakot, puisim vēl ļoti, ļoti paveicās.
 Mums, kuri makšķerēja tuvāk ielūzušajam, vien metru 25–35 attālumā, atlika tik neomulīgi sēdēt. Jā, it kā jau ledus zem mums likās šim brīdim daudzmaz stabils, bet, nonākot uz tāda normālā ziemā, mestos uz vēdera un šļūktu prom. Tāpēc šoreiz nolēmām mācīties no citu kļūdām un izbeigt spēlēties ar savu veselību.
Pirmie krastā izgāja vieglākie, tad pārējie un tad es kā kompānijas smagsvars. Krasta tuvumā ledus bija katastrofāli slikts un bīstams – ar vergu taustīdamies, tomēr veiksmīgi tiku malā, un tikai tad nāca saprašana, kādā avantūrā biju iesaistījies! Diemžēl smadzenes ne vienmēr ieslēdzas laicīgi, bieži vien emocijas ņem virsroku, un, jo ilgāk makšķernieks nav ticis uz ledus, jo tālāk veselo saprātu atbīda vēlme tikt uz ledus!
 
Otro reizi – pēc mācības austrumos
Pagāja nedēļa, un emocijas jau bija krietni vien nosēdušās. Internetā Latgales copmaņi lielījās ar savu lomu bildēm un stāstīja, ka ledus uz dažām ūdenskrātuvēm esot jau stipri drošs – nu kā tu nosēdēsi mājās... Sazinājos ar vietējiem takuziņiem, un atkal agrā sestdienas rītā divatā ar kolēģi Vladislavu krāvām mantas mašīnā un devāmies uz copi, šoreiz uz Rēzekni.
Trīs stundas ceļā, un bijām pie ezera. Lai gan vietējie copmaņi brīdināja, ka te asari ķeroties praktiski tikai uz bļitku, es speciāli līdzi paņēmu tikai mormišku makšķerītes. Pie sevis nodomāju, ka vietējie droši vien nemāk īsti ar mormišku darboties, tāpēc izvēlas bļitku. Kā vēlāk izrādījās, pārlieka pašpārliecinātība ne vienmēr ir laba, bet nu – visu pēc kārtas.
Kāpām uz ledus. Mmm... nu šo jau tiešām varēja saukt par ledu – pie krasta visi 10 cm, tāpēc atgriezos pie mašīnas un vergu nomainīju uz urbi. Ezers izrādījās garš, desveidīgs uzplūdinājums uz nelielas upītes – cik sapratu no stāstītā, mēs bijām pašā augšgalā, kur vidējais dziļums ir ap pusotru metru. Vasarā te esot diezgan stipri aizaudzis, uz ziemas sākumu šeit sanākot asaru bari, kam dikti garšojot vietējās raudas un citas smalkās baltās zivis – vietumis varēja redzēt niedru saliņas. Vienkārši ideāla vieta asaru copei!
Mans jaunais Mora Nova grieza ledu kā sviestu: pirmajā piegājienā izurbu āliņģus desmit, vienu no otra pa metriem 6–7. Pēc katra uztaisīšanas iemetu tajā 5–7 motiļus un gāju borēt tālāk. Tā darīt ir pareizāk, nekā vispirms sataisīt visus un tad apstaigāt un iebarot. Jo, kamēr urbj piekto, septīto, desmito caurumu, tikmēr pirmie jau ir nomierinājušies, un, ja tuvumā ir zivs, ko var piesaistīt lēni grimstošs motilis, tad šamais ir pienācis pie āliņģa, nogaršojis tārpus un gaida papildporciju...
Ņēmu makšķerīti ar mazāko zeltīto diskobumbu un sāku darboties. Pirmajā āliņģī nekā, otrajā arī nekā, trešajā tas pats, bet ceturtajā, jau lejā laistu, mormišku badīgi sagrāba smuks asaris uz gramiem 200! Kā jau zālēs dzīvojis – tāds gaišs, košām spurām, nu vienkārši skaistulis. Ooo, azarts kļuva vēl lielāks, un nodomāju, ka šodien gan es pakaifošu! Kā tad – atliek tikai nodomāt... nākamajos 20 āliņģos neredzēju vairs ne copes. Tikmēr vietējais takuzinis Edgars turpat netālu stiepa laukā jau astoto asari – piedevām visi bija skaisti, neviena sprīdīša. Nu ko – tātad asari ir, atliek tikai viņus sameklēt! Urbu, baroju, urbu, baroju, līdz, nonācis aptuveni ūdenskrātuves vidū, kur dziļums jau tuvojās diviem metriem, piedzīvoju otru copi.
Manu skaisto mormišku iekāroja mikroskopiska rauda, tad otra, trešā – ar bēgšanu evakuējos uz nākamo āliņģi, bet tur tas pats... Atkal gāju tālāk. Tur lejā laistu mormišku paķēra plicis uz gramiem simts. Atkal nodomāju: lai ķeras kaut tādi, vismaz pabaudīšu copi! Bet laikam nebija lemts, jo atsākās raudu invāzija – piedevām visas tādas maziņas maziņas, labi, ja kāda lielāka bija uz gramiem 40–50.
Palēnām sāku saprast, kāpēc šeit makšķerē tikai ar bļitku, bet bija jau par vēlu – līdzi paņēmis nebiju nevienu pašu, savukārt iet prasīt vietējiem neļāva lepnums... Cēlos un gāju urbt āliņģus pilnīgi citā vietā, tālāk no vietējiem (lai nekaitina mani ar saviem asariem!). Sākumā mēģināju gar pašām niedrēm – to tuvumā vismaz smalkajam asarītim noteikti vajadzēja būt. Saurbu, izmērīju dziļumu, nu super – ap metru un pat biki virs, bet... desmit āliņģi pa tukšo. Labi, negribat ķerties pie krasta, iesim tālāk! Gāju un ik pa metriem desmit urbu āliņģi, atradu smukas dziļuma kantītes, zāļu pudurus, bet nekur neviena piesitiena, ja neskaita mikroskopiskās raudas. Nu mani lēnām pārņēma izmisums...
Atgriezos pie cauruma, kur biju noķēris vienīgo asari, pārbaudīju vecos iebarotos āliņģus – nekā, tikai dažos pienākušas raudiņas. Paplašināju meklējamo rajonu, un jau pašā pirmajā caurumā man pieteicās pirmā asara dvīņu brālis! Cik maz vajag cilvēkam – uzreiz atgriezās dzīvība, enerģijas pieplūdums, bet... turpinājums nesekoja.
Kolēģis Vladislavs tikmēr mierīgi staigāja gar zāļu puduriem un raustīja bļitku. Labāk es nebūtu prasījis parādīt lomu... Viņam kastē gulēja kādi desmit skaisti asari! Pāris lielākie varbūt i uz gramiem 300! Es padevos – atzinos, ka esmu duraks, un lūdzu iedot vienu bļitku. Tā kā man uz līdzi paņemtajām makšķerēm resnākas auklas par 0,12 mm nebija, no piedāvātā klāsta izvēlējos zeltīto Salmonr. 1 ar piekārto trīsžuburi. Vladislavs un takuzinis Edgars strādāja ar sudrabotām Salmo nr. 2 bļitkiņām, kas daudzos ūdeņos skaitās vienas no zivīgākajām rūpnieciski gatavotajām.
Atgriezos pie saviem āliņģiem, kur ar trīs stundu starplaiku biju ticis pie saviem diviem asariem, uz viena trīsžubura āķa uzkabināju nelielu, sarkanu mušu kāpuru jeb pinku un lēnām sāku apstaigāt āliņģus. Cerības gan nekādas uz to pasākumu neliku, jo es taču šos punktus jau vairākkārt biju izstrādājis ar mormišku, bet kaut kas taču bija jādara. Kad pēc kārtējā bļitkas uzrāviena sajutu vieglu sitienu pa roku, biju dikti izbrīnījies. Pat nodomāju – vai tikai ar kāju neesmu aizķēris auklu, tomēr bļitkas spēlei pievērsu vairāk uzmanības, un – jā, pēc pāris minūtēm kaut kas atkal viegli uzsita. Pavisam automātiski piecirtu un izvilku asarīti, nedaudz mazāku par pirmajiem diviem, tomēr smuku – āķis ar kāpuru bija iedūries tam pašā lūpas maliņā. Mjāāā, necerēti...
Turpināju apmakšķerēt savus āliņģus jau ar daudz lielāku interesi, un pēc neilga laika tiku pie vēl viena asara. Tad pēc minūtēm desmit – pie vēl viena. Tiesa, ašuki pieteicās ļoti negribīgi, bez aktīva uzbrukuma un tikai pa vienam no 3–5 āliņģiem, bet – vismaz pieteicās. Piedevām vietās, kur pirms tam mormiškai neviens virsū nebija skatījies. Pamazām sāku ieiet azartā, jo cope uz bļitku vispār ir ļoti azartiska lieta, un pēc pusdienas nīkuļošanas beidzot man bija parādījusies cerības kaut ko noķert. Taču – ziemas diena, sevišķi, ja ir nomācies un viegli snieg, ir ļoti īsa, un arī tagad, kad es tikko tā kārtīgi biju sajutis copes garšu, jau sāka krēslot.
Es paspēju noķert tikai deviņus asarus, takuzinim Edgaram kā jau aborigēnam bija 28 gabali ar kopējo svaru 3,4 kg, manam kolēģim – 18 asari. Ehhh, ja es nebūtu bijis tik spītīgs un būtu paņēmis savas bļitkas un laicīgi uz tām pārslēdzies, tad gan es būtu savilcis! Bet, kā nu ir, tā ir – no kļūdām, arī tik nepiedodami stulbām, ir jāmācās, turpmāk man kastē vienmēr būs vismaz viena bļitku makšķerīte un kastīte ar bļitkām. Visa šī stāsta morāle ir tāda – lai cik arī lieli profesionāļi mēs justos, nedrīkst neieklausīties vietējo padomos un nevar ietiepīgi likt uzsvaru tikai uz vienu makšķerēšanas veidu.
Atgriežoties pie drošības – skaidrs, ka ne visi var atļauties iegādāties peldošo kostīmu, bet elementāras lietas, dodoties uz ne pārāk droša ledus, tomēr varam ievērot visi!
Pirmkārt jau, parūpējieties, lai, pat tikai ar vienu kāju iekrītot vai iekāpjot ūdenī, jūs uzreiz nepiesmeltu zābakus. To var panākt, pārliekot bikses pāri un bikšu lejasgalu maksimāli savelkot ap tiem.
Nekad uz pirmā un pēdējā ledus neejiet viens! Ja nav savas kompānijas, tad vismaz sameklējiet vietu, kur tuvumā ir vēl kādi copmaņi.
Vismaz vienam kompānijā līdzi jābūt vergai, pat ja dodaties uz zināmiem ūdeņiem – verga no ielūšanas ir pasargājusi ne vienu vien, jo ne ar ko citu tik efektīvi ledu pirms katra soļa pārbaudīt nevar.
Diemžēl veikalos labu vergu praktiski nav, jo urbju ražotāji pat iedomāties nevar, ka tāds rīks ir vajadzīgs – reti kur ir tik azartiski un arī vieglprātīgi makšķernieki kā pie mums! Cik esmu sarunājies ar vietējiem ražotājiem, nosauktās cenas ir bijušas ļoti tālu no tām, par kurām vergas varētu tirgot veikalos. Tāpēc sava verga katram ir jāmeklē pašam vai jāpasūta kādam amatniekam.
Skumji jau ir, ka februārī jārunā par tādām lietām un jāsapņo par uzkāpšanu vismaz uz kaut kāda ledus, bet tā nu daba ir nolēmusi – ka šogad copmaņiem būs gavēņa ziema, un, lai par cik varenu sevi cilvēks arī iedomātos, pretī dabai mēs esam bezspēcīgi!