LV  |  RU  |  EN

Klīrīgais Kazahstānas karuselis

Normunds Grabovskis

Lasīt rakstu PDF.

Rīgas lidostā apsargi aizdomīgi vēroja bariņu cilvēku, kuri krāmēja kastēs dīvaina izskata priekšmetus, tad to visu rūpīgi tina ar līmlenti, bāza maisos un tina atkal. Normāli cilvēki tā parasti nedarās – tātad vai nu tie ir teroristi, vai... makšķernieki. Pareizi, atkal ir ziema, un atkal Latvijas zemledus makšķerēšanas izlase bija ceļā uz 9. pasaules čempionātu, kas šogad notika Kazahstānā, netālu no Almati, nelielā kūrortpilsētiņā Kapchagai (Kapšagaj)…

 

Pretī nezināmiem apvāršņiem

Jā, šīs pilsētiņas vārdā ir nosaukta milzīga padomijas gados izveidota ūdenskrātuve, ko vietējie sauc par Kapšagaijskoje more, un tā ir ap 180 km gara un ap 25 km plata. Pateicoties atbalstītājiem, Latvijas Dzelzceļam, Salmo un LMSF, mūsu valsts izlase šogad ceļā devās labākajā sastāvā, kādu vien var iedomāties. Šoreiz leģendārais veco zirgu trio Pēteris Lideris, Guntis Kārkliņš un Rita Verza-Grabovska, kuri ir piedalījušies visos pasaules čempionātos, tika papildināts ar Lailas Grīnbergas pieredzi un abu starptautisko maču pirmziemnieku – Anda Vecvērdiņa un Raimonda Kinerta – jaunības degsmi. Grūto un nepateicīgo aiz-barjeras-stāvētāja darbu šoreiz bijām gatavi veikt trijatā: Harijs Raciborskis, Agris Rudzāns un es, Normunds Grabovskis.

Bet tas viss bija pēc tam. Vispirms mēs ļoti aukstā ziemas rītā (ap –30) satikāmies lidostā… Atvedu parādes formas tālākajiem braucējiem, visi pakojām savas urbjmašīnas un smējāmies – kopā ar izbrīnītajiem turkiem, kuri nekādi nevarēja saprast – kāpēc zemledus makšķernieki lido uz Stambulu!... Izstāvējām rindu, piereģistrējām savu nestandarta bagāžu uzreiz līdz Almati pilsētai un bijām gatavi ceļam.

Ne velti turku aviolīnijas skaitās vienas no labākajām ja ne pasaulē, tad vismaz šajā pasaules daļā noteikti. Mēs, daži kadri komandā, esam pavisam ne pundura auguma, un parasti lidmašīnās tādiem pāraugušiem gurķiem ir milzīgas problēmas ar sēdēšanu, jo ceļgali ieduras pretējā sēdeklī un pasākums pārvēršas par mocībām vairāku stundu garumā. Lidojot ar turkiem, bija sajūta, ka neviens mums tos dažus tik sāpīgos centimetrus nav nozadzis (lai ieliktu vēl vienu sēdekļu rindu), un jutāmies itin ērti. Kad vēl izrādījās, ka pat trīs stundu lidojuma laikā mums pienākas siltas trīsēdienu pusdienas, ko var papildināt ar laba viskija glāzi, laime bija pilnīga!

Pēc nieka trīs lidojuma stundām Stambulā bija pavasarīgi silts un plus 12 grādi. Laika gan mums nebija daudz – vien pāris stundas līdz nākamajam lidojumam, bet kādu minūti pabaudīt pavasarīgo gaisu tomēr varējām… Tad atkal burzma, pīpētava, kafejnīca, pīpētava un jau iekāpšana nākamajā lidmašīnā, kura izrādījās piepildīta līdz pat pēdējai vietai.

Sešas stundas lidojot, daudz ko var izdarīt – var izgulēties, var izrunāties, var kārtis izspēlēties, garšīgi paēst un atkal pagulēt. Taču beidzot mūsu lidmašīnas priekšgals lēnām sāka liekties uz leju, tātad bijām, tuvu galapunktam. Tas bija labi, jo ir jau forši sēdēt piespiestam pie smukas un runātīgas kazahu meitenes sāniem, tomēr... nu cik tad var – pēc pāris stundām es jau zināju visu par viņas 15 brāļiem un māsām, diviem bērniem un pat par kaimiņieni Mašu. Piedevām – jo vairāk mana kaimiņiene malkoja stipro skotu tēju, jo vairāk viņai gribējās runāties! Tāpēc biju patiesi priecīgs, kad varēju, protams, ļoti sirsnīgi, bezmaz vai ar asarām acīs atvadīties no meitenes ar sarežģīto kazahu vārdu un stāties rindā uz pasu kontroli.

Vienlaicīgi ar mums atlidoja arī poļi, somi un zviedri. Par lielu izbrīnu, bagāža, pilnīgi neskarta, bija atlidojusi kopā ar mums – kas arī ir liels pluss aviokompānijai! Sakrāmējām savas milzīgās somas ratos un stūmāmies tik uz izejas pusi. Bet, ieskatoties somu sejās, sapratām, ka viņiem jautrība ar bagāžu tikai sākas…

Pie izejas mūs sagaidīja organizatoru pārstāvis Jura – vīrelis metru divdesmit augumā, bet ar ļoti sirsnīgu smaidu un lielu ausaini (pižiku) galvā. Turpat pie lidostas ēkas mūs gaidīja četri busiņi. Sakrāvām mantas pirmajā, un Jura noteica, lai kādu minūti uzgaidot, – jātiekot skaidrībā ar somiem un zviedriem.

 

Atkalredzēšanās un jaunas iepazīšanās

Tikmēr no lidostas iznāca poļi. Visi esam ļoti labi pazīstami, tāpēc viens otru sveicām ar skaļām gavilēm un apskaušanos, jo tiekamies tikai reizi gadā un ir patiess prieks redzēt savējos – gatavos braukt uz otru pasaules malu, lai noķertu dažas mikroskopiskas zivtiņas! Pavisam nemanāmi, atzīmējot tikšanos un malkojot vietējo konjaku, pagāja pusotra stunda – somi un zviedri nerādījās... Tomēr šādos braucienos visu uztver kā piedzīvojumu! Piedevām, dodoties uz bijušās padomijas zemēm, jābūt gatavam uz visādiem kurioziem. Turklāt vismaz somu un zviedru makšķernieki ar sevišķi ātru un oriģinālu domāšanu neizceļas – to zinu no pieredzes, tāpēc, kad vēl pēc minūtēm četrdesmit beidzot no lidostas kopā ar Juru iznāca arī skandināvi, bijām patiesi priecīgi!

 Kā vēlāk izrādījās, viens soms savu bagāžu ir piereģistrējis nevis līdz Almati Kazahstānā, bet gan līdz kaut kādai Somijas pilsētiņai, savukārt vienam zviedram soma tiešām bija palikusi Stambulas lidostā, taču vietējie apsolīja visu sakārtot pāris dienu laikā.

Tā mēs beidzot varējām startēt uz viesnīcu, kas atradās kilometrus 80 attālumā un saucās lepni – Riviera Club! Bildēs internetā tas viss izskatījās grezni – pašā jūras krastā, palmas (mākslīgās gan), austrumnieciskas nojumes utt. Mazie ķīniešu busiņi pusotras stundas laikā mūs tomēr aizšūpoja līdz viesnīcai... Iedomājieties pilsētiņas nomali, kaut kādus lopbarības pārstrādes rūpnīcas torņus, pamestas noliktavas, pa sniegu brienošu govju barus un tam visam pa vidu – lielu, krāšņu ēku aiz trīsmetrīga žoga un sagaidošā personāla pirmos vārdus: aiz žoga, lūdzu, neejiet, ar policistiem nerunājiet, ar vietējiem nedraudzējieties! Tiesa, vēlāk izrādījās, ka nav tik traki – vienkārši organizatori pārāk stipri rūpējās par sportistu drošību. Tomēr pirmais iespaids bija jokains....

Neliela mīcīšanās pie reģistratūras, un varējām iet uz istabiņām. Tās bija mazas, kompaktas, visnotaļ labas istabiņas diviem cilvēkiem, bet... trijās no sešām mūsu komandas istabiņām bija lielā ģimenes gulta, nevis divas atsevišķas… Sākumā vienkārši parēcām, bet tad sākām domāt – ko darīt: seksuālā orientācija mums visiem it kā normāla, tomēr nedēļu gulēt vienā gultā ar svešu vīrieti... Nolēmām neriskēt un meklēt papildgultas, kas veiksmīgi arī izdevās. Tad vēl sanāca neliela čakarēšanās ar apsildi, jo – visām kondicionieru pultīm bija beigušās baterijas, bet radiatori sniedza vien tādu neaizsalšanas temperatūru. Bet viss izrādījās atrisināms.

Beidzot devāmies brokastīs un pa ceļam satikām amerikāņu komandu, ar kuru bijām tikpat kā radinieki. Tāpat Krievijas komandu, kuras sastāvs gan it kā mainās, tomēr kura vienmēr ir nemainīgi draudzīga un forša. Nu, un, protams, Kazahstānas komandu, kurai mēs esam tikpat kā skolotāji, jo tieši Latvijas izlase kazahu pirmajā startā PČ Polijā uzņēmās pār viņiem tehnisko šefību. Viņi bija atbraukuši ar tādiem rīkiem, kā mūsu copmaņi dodas uz tāliem Zviedrijas ziemeļiem ķert pālijas un sīgas… Vienvārdsakot – vietējais personāls un organizatori, kuri šādu komandu tikšanos redzēja pirmo reizi, bija šokā, jo ārpus sacensībām mēs visi esam draugi – citos sporta veidos tas laikam nav tik izteikti.

Godīgi sakot, bijām nedaudz izbadējušies un visi cerējām – kur nu kur, bet Kazahstānā jau nu ar barošanu viss būs kārtībā. Tāpēc pirmās brokastis mūs šokēja: zviedru galds ar pļurveidīgu mannu, vēl šķidrāku auzu pārslu putru un nelielu trauku ar ceptām olām, piedevām tas viss no traukiem pazuda mērkaķa ātrumā! Jauna porcija bija jāgaida minūtes 10, tāpēc pirmajās brokastīs labi padzērām tēju, apēdām pa pāris pankūkām, kuras bija uz komandu galdiņiem, un nolēmām: tagad iesim pēc ceļa nedaudz pačučēt, bet tad noteikti ņemsim taksi un aizbrauksim līdz tuvējam veikalam, jo latviešu organisms tomēr grib ēst!

Pirmais vakars pagāja vienkāršā atpūtā no garā ceļa, izpakojot somas un gatavojoties nākamās dienas treniņiem. Kā mums izstāstīja krievu komandas puiši, tad nekāda sviestmaize nebūs noteikti: lai arī viņi pāris dienas bija trenējušies sacensību vietai tuvējā līcī, tomēr zivju esot ļoti maz. Sevišķu optimismu tas neviesa, tomēr bija cerība, ka maču vietā zivju būs vairāk, bet to rādīs treniņš…

 

Pirmie secinājumi uz kazahu ūdeņiem

Treniņš, sēžamies autobusos un vietējo policijas automašīnu pavadībā kolonnā braucam kaut kur stepē… Pie mums neviens autobusa šoferis pa tādām vietām ar savu darba zirgu nebrauktu, bet tur tas laikam skaitās normāli. Līkumojām pa stepi, braucām pāri pusaizsalušiem strautiem, rāpāmies kalnos un šļūcām no tiem lejā minūtes četrdesmit, līdz visa kolonna pielīgoja pie neliela neregulāras formas ezeriņa, mūsu izpratnē – karjera. Pašā vidū dažādos virzienos bija nospraustas sacensību zonas, piedevām tās aizņēma pusi visas ūdens klaida platības.

Pat neejot uz ledus, bija skaidrs, ka būs sū... – tādos ūdeņos nekad zivis nestāv vienmērīgi. Tātad runas par godīgu sportu, kur uzvar taktika, tehnika un komandas darbs, nevar būt – te uzvar veiksmīga apsēšanās un vietu zināšana. Tieši to arī komandā pārrunājām, vienojāmies, ka treneru sastāvs (tātad Agris, Haris un es) vairāk laika un uzmanības veltīsim dziļumu mērīšanai pa perimetru un mazāk pašai makšķerēšanai, bet pārējie izklīdīs gar noteiktām zonām un mēģinās saprast, kas ir ar zivi: kādas, kādā dziļumā, kādā koncentrācijā.

Sākām strādāt. Mēs bridām apkārt visiem sektoriem, ik pa metriem 15–20 urbjot āliņģus un mērot dziļumu – ja kaut kur bija lielākas dziļuma izmaiņas, urbām un meklējām, kur tieši sanāk kante. Jo, lai vai kā, kantes un dziļuma izmaiņas strādā visur un uz visām zivīm. Lai saprastu šī darba apjomu, iedomājieties 10 sektorus 110x110 m, tiem apkārt vēl 10 m drošības zona, un tuvāk sacensību sektoriem pieiet nevar… Tad nu mēs tā arī bridām pa perimetru un urbāmies. Pamazām kļuva skaidrs, ka mūsu darbam šoreiz nav sevišķi lielas jēgas, jo ezera gultne izrādījās tikpat kalnaina kā apkārtējā stepe, bet nu vismaz kaut kāda sajēga par dziļumiem radās.

Tikmēr mūsējie mēģināja kaut ko noķert! Raimonds sāka copēt zemmetra dziļumā, un, kad nonāca līdz pusotra metra dziļumam, viņam atvērās tāda raudiņu cope, ka varēja pat tārpus uz āķa nelikt – zivis ēda pliku mormišku! Arī Andim praktiski uzreiz izdevās atrast rajonu, kur pamazām atvērās raudiņas, un viņš jau varēja sākt pētīt iebarošanas biežumu, atstrādāt optimālo mormiškas lielumu utt. – lietas, kuras var saprast tikai tad, kad ir zivis.

Citiem tik labi negāja, jo viņi bija izklīduši gar citiem sektoriem. Pēteris izurba, iebaroja un vairākas reizes pārbaudīja ap 30 āliņģus un copi tā arī neieraudzīja… Rita un Laila līdzīgi, līdz vienā rajonā uzgāja vietu, kur kaut kas copēja, bet tik maziņš, ka nevarēja piecirst. Taču visbeidzot tas izdevās, un pie tārpa piezīdies izrādījās kaut kas starp ikru un zivi, vienvārdsakot – mikroskopisks radījums.

Es mēroties nonācu līdz Guntim: skatos pa gabalu – viņš arī cērt un cērt, mmm, laikam velk. Piegāju tuvāk, un Guntis izcēla smuku raudu – tiesa, tā bija pirmā… Apakšā esot kaut kādi interesanti radījumi, kas negrib sēsties uz āķa. Tās bija zivtiņas, kuras izskatījās kā grunduļa un baltā amūra krustojums; kā vēlāk vietējie teica – viņas izaug līdz centimetriem 5–7 un esot dikti laba ēsma zandartiem un zmejgoloviem (no skata diezgan pretīga izskata radījumi).

Tā nu treniņš pagāja ļoti ātri, un pirmais secinājums apstiprināja sākotnējās nojautas – labi nebūs! Ir pilnīgi tukši sektori, bet ir vietas, kur zivju koncentrācija ir neizskaidrojami liela. Tie ir daži mistiski punkti, no kuriem zivi nevar ne aizbiedēt, ne ar barībām novilkt – viņa tur stāv, un viss!

Braucām pusdienās, vēlāk mums bija paredzēta ekskursija pa skaistākajām Almati vietām – tā kā visi šeit bijām pirmo reizi, gribējās uzzināt par šo valsti pēc iespējas vairāk, tāpēc arī labprāt piekritām pasākumam. Mūsu autobusiņā, kur bijām tikai mēs un baltkrievi, trāpījās ļoti laba, tiesa, politiski pareizi instruēta gide, un, kamēr braucām uz pilsētu, tikmēr uzzinājām daudz interesantu faktu par šo valsti. Piemēram, ka Almati esot radītas ābolu šķirnes, kurām āboli sver 700–800 gramus! Pie mums par Kazahstānu nav pārāk daudz informācijas, un no ekskursijas visvairāk atmiņā palika Almati lepnums – slēpošanas kūrorts, kur notiek daudzas pasaules līmeņa sacensības. Tiešām skaisti, un var teikt, arī sakopti.

Katrā gadījumā pēc ekskursijas jutāmies jautri, apmierināti ar dzīvi un varējām atgriezties pie sava tiešā uzdevuma – makšķerēšanas – apspriešanas. Zīmējām sektoru shēmas un katrs uz papīra likām savas domas un saprašanu. Tieši tāpat gāja arī otrajā un trešajā treniņu dienā – bijām norāpojuši uz ceļiem praktiski visu ezeru, un likās, ka par sektoriem un zivīm zinām visu, ko vien var…

Ceturtdienas vakarā pēc treniņa bija oficiālā atklāšana. Cepuri nost kazahu priekšā, viņi bija parūpējušies, lai sportisti nesāktu žāvāties no garlaicības! Oficiālās runas, protams, bija, bet īsas un pat interesantas, kas šādos pasākumos ir retums. Un tad nāca vakariņu laiks! Ehhh, sen mēs to bijām gaidījuši, piedevām mūsu komandas Salmo atbalstītājs Guntars Vaišļa, kurš komandai līdzi brauc jau kuro gadu, redzēdams ikdienas ēdināšanu, neizturēja un pasūtīja mums vairākus nacionālos ēdienus! Izrādījās, ka vietējā virtuvē ir daudz labu lietu: lielie pelmeņi – manti, dažādas gaļas, tajā skaitā arī zirga – pareizi sagatavota, tā mūs patīkami pārsteidza! Draudzīgā atklāšanas banketa gaisotne ļāva komandai atslābt pēc rāpošanas pa ledu, jo – sakiet, ko gribat – pēc laba darba vajag arī labi atpūsties, tikai tad tu redzi dzīvē patiesu prieku!

 

Ļaunākā murga diena

Pirmais sacensību rīts, viesnīca vēl gulēja, bet komandu pārstāvji, miegu no acīm berzēdami, kāpa lejā uz izlozi. Viss noritēja raiti, tiesneši zināja, ko dara, viss uzreiz tika ievadīts datorā, un jau pēc pusstundas visas vienpadsmit komandas bija izlozējušās… Kāpu augšā iepriecināt vai apbēdināt savējos: šoreiz starta piecnieks būs Guntis, Rita, Pēteris, Laila un Raimonds, Andis palīdzēs no malas, tāpat kā mēs pārējie… Uz pieciem sportistiem bijām četri malā stāvētāji – astoņas acis, tas ir daudz, tas ir izcili.

Brokastu pļuras un olas nevienam tā īsti negaršoja – lai kaut kas iekristu vēderā, skata pēc kaut ko apēdām un gājām gatavoties izbraukšanai – jo šeit viss bija stingri: nokavēsi autobusu, tiec uz ledu, kā māki! Dažs izmantoja arī taksometra pakalpojumus, tiesa, pusstundas brauciens ar taksi izmaksāja aptuveni trīs latus – tā ka nav liela skāde… Mūsējie visi bija organizēti un turējāmies kopā, sasēdāmies vienā autobusā ar poļiem, un uz priekšu.

Pirms iziešanas pa sektoriem izrunājām, kurš kuru pieskatīs: man šajā ziņā bija vislielākā pieredze, tāpēc ņēmu divus sektorus E un D, kur būs Rita un Guntis. Haris pārraudzīs Pētera sektoru, Agris – Raimonda, Andis – Lailas. Sportista uzdevums ir urbt, barot un makšķerēt; malā stāvošā cilvēka uzdevums ir redzēt visu, kas notiek gan šajā, gan apkārtējos sektoros – būt sportista acīm, ausīm un smadzenēm. Ja viss izdodas, kā vajag, tad šāds tandēms var izdarīt brīnumus.

Starts! Citi vēl urba, kad Guntis jau bija ticis pie pirmajām četrām raudiņām! Taču viņš bija pieļāvis taktisku kļūdu, jo nesagaidīja, kad sāks strādāt jau pats pirmais āliņģis, un otru karodziņu bija atstājis patālu, tāpēc viņu ātri apurba un zivi izbaidīja. Tomēr Gunta zonā zivi varēja sameklēt, kas viņam pēc laika arī izdevās, un viņš sāka ķert stabili; ja arī kādam ko zaudēja, tad pavisam nedaudz.

Nu vairāk laika varēju veltīt Ritas sektoram, kur uz to brīdi zivju nebija vēl nevienam – visi skraidīja, bet pa tukšo. Ritai uzdevās uztaustīt smuku kantīti, bet tā nestrādāja. Ar acu kaktiņu pamanīju aizdomīgu kustību – jā, polim bija smuka rauda. Momentāni devu Ritai signālu, parādīju vietu, kur poļa tuvumā vēl ir brīvs rajons āliņģim. Tikmēr polis tika jau pie otrās, trešās un ceturtās raudas, un to beidzot ievēroja arī citu valstu sportisti, bet... vairs vietas poļa tuvumā nebija – Rita , krievs un baltkrievs viņu bija ielenkuši no visām pusēm! Tiesa, polim jau astotā un devītā zivs, bet nevienam citam nekas nenotika.

Te pamanīju, ka pilnīgi pretējā malā jocīgi sāk uzvesties baltkrievs – tā kā pārāk tuvu sev izurbj otru āliņģi, tātad tur kaut kas bija nostrādājis! Nolēmu viņu pavērot, paralēli skatoties, kas notiek šajā malā. Polim ņemšana beidzās, toties ar dubultu sparu atvērās krievam, kurš acīmredzot bija apsēdies pareizajā zivju atkāpšanās virzienā un kuram ar savu barību izdevās tās apstādināt. Apkārt nevienam citam zivju nebija. Pamanīju, ka Ritai no uztraukuma un dusmām sāk trīcēt rokas… Teicu, ka baltkrievs velk jau trešo zivi, bet tepat blakus krievs stīvē laukā jau desmito, tomēr Rita nolēma pacīnīties pa šo rajonu. Es aizgāju līdz baltkrievam un secināju, ka viņš sēž absolūti viens pats – vietas, kur pieurbties ir daudz, un zivis šajā rajonā ir.

Pie reizes pavēroju, ko dara Guntis – skraida, bet velk raudiņas: te piecas, tur septiņas, bet zivtiņa bija – lai strādā, nav ko viņam čakarēt prātu.

Aizgāju līdz Ritai, viņa beidzot bija tikusi pie pirmās raudiņas, bet tas arī viss… Izstāstīju par baltkrievu, bet... kaut kas viņu šeit turēja – pirmo reizi viņa neklausīja trenerim un palika uz vietas! Tikmēr atskrēja ukraiņu un krievu treneri un izstāstīja saviem sportistiem, ka baltkrievs velk un tur ir daudz brīvas vietas. Pēc minūtēm piecām brīva pleķa tur vairs nebija... Ukrainis uztaisīja vienu āliņģi, krieviņš divus, pieskrēja kazahs un pašā stūrī dabūja vēl vienu caurumu – un visiem sākās nereāla, šim sektoram neiedomājama cope. Raudiņas te 4–5 m dziļumā stāvēja tādā koncentrācijā, ka viņas bija gan divus metrus zem ledus, gan pie grunts… Pamazām vietai pietuvojās arī visi citi sportisti, bet rūmes ta vairs nebija.

Atradu Ritai it kā perspektīvu vietu, bet stundas laikā viņa tur tika vien pie raudām piecām. Protams, labāk kā nekas, bet... daudz sliktāk, nekā varēja būt. Ritai lielajos mačos ir tāda pieredze, ka viņai nevar pārmest aizsēdēšanos – tātad iekšējā balss tā lika.

Tikmēr Gunta sektorā viss ritēja savu gaitu – Guntis labā tempā lasīja mikroskopiskas raudiņas. Taču te es ievēroju, ka kazahs viens pats ir piespiedies pie sektora ārējās malas un ik pa laikam izvelk pasmuku raudu; to ievēroja arī Ukrainas treneri un aizsūtīja turp savu sportistu. To visu skaļi komentēju Guntim. Viņš ātri noreaģēja, paķēra urbi un atskrēja uz perspektīvo rajonu, ātri izurba un iebaroja divus āliņģus un aizjoza vēl pārbaudīt dažus perspektīvus caurumus. Es paliku vērot, kas te notiek: ukrainis sāka celt ārā smukas raudas, atskrēja krieviņš, tuvumā uztaisīja sev pāris caurumus un uzreiz sāka ķert. To visu noziņoju Guntim, kurš, matiem plīvojot, sprintera cienīgā ātrumā atnesās no sektora vidus un, kā apsēdās pie sava āliņģa, tā sāka raiti lasīt skaistas raudas.

Tūūū – pāri stepei noskanēja fināla signāls. Guntim uz aci vajadzētu būt trijniekā, Ritai švaki, bet pēdējā noteikti nebūs. Ja pārējiem okei, tad būs labi. Tiesneši savāca zivis, salika lielās mucās un žūrijas klātbūtnē aizzīmogoja, jo svēršana bija paredzēta viesnīcā pēc pusdienām. Lēnām gājām uz autobusu, kur satikām pārējos. Tas, ko izdzirdēju, man aiz izmisuma lika bļaut: Laila – 0, Raimis – 0, Pēteris – 1 zivtiņa. Skumjākais, ka tajās zonās tā arī bija! Vienā zonā no 11 dalībniekiem deviņiem nulle; otrā – nulle sešiem; Pētera zonā pirmajai vietai – piecas zivtiņas. Nu kas tās par sacensībām!!!

Svēršana visu salika pa vietām: pēc pirmās dienas mēs bijām 8. vietā un nevis tāpēc, ka nemākam makšķerēt vai nestrādājām, bet tikai tāpēc, ka ārprātīgi nepaveicās! Ja jau sacensībās vietas jāsāk dalīt pēc tā, kuram paveicies ieraudzīt vienīgo 1–3 g smagās zivtiņas copi, tad šo procesu var saukt kā vien gribas, tikai ne par pasaules čempionātu makšķerēšanā. Visi bijām vienkārši šokā: var zaudēt ar cīņu, var zaudēt taktiski, var neuzminēt barības recepti un iebarošanas tehniku, taču tad vismaz ir cīņa, bet zaudēt vispār bez cīņas... Pēteris taču noķēra savu zivtiņu, bet viņam tā svēra 5 gramus; citiem bija 6, 8 un 13 g smagi eksemplāri, arī pa vienai, bet ar lielākām acīm...

Vakarā attaisījām konjaka pudeli un vienkārši runājāmies. Pēc otras konjaka pudeles secinājām, ka mēs tik un tā esam tie labākie, un gājām gulēt.

 

Gandrīz necerēta augšāmcelšanās

Atkal rīts, atkal agrā izloze, atkal pļura brokastīs, un atkal kratījāmies autobusā pa stepi. Tā kā mums komandā bija divas nullinieki, es piedāvāju starp viņiem loteriju – lai arī Andis tiek pie sava debijas starta PČ. Liktenis bija lēmis, ka šodien malā paliks Laila un palīdzēs Pēterim no malas, Rita ar Gunti atkal tika blakus sektoros, un es atkal paliku pieskatīt viņus abus.

Starts. Guntis izurba 5 āliņģus, atnāca pie pirmā, laida mormišku āliņģī – un galā jau sēdēja zivs. Nu opītis dod... Otrā, trešā, piektā, jā, visi atkal saskrēja viņam apkārt, bet šoreiz Guntis sevi bija piesedzis un pirmās minūtes piecpadsmit dabūja skaisti pavilkt, iegūstot nelielu handikapu.

Arī Ritas sektorā viss aizgāja, kā vajag – viņa pierakstījās pirmajā āliņģī. Tiesa, tikai ar pāris zivtiņām, tomēr arī presinga nebija, visi bija izklīduši pa sektoru. Jau pēc pusstundas viņa atrada vietu, kur tā arī nosēdēja līdz sacensību beigām, ķerot maziņas un ļoti maziņas raudiņas, toties – ķerot visu laiku!

Gunta sektorā arī visi sportisti bija izklīduši pa sektoru, tātad kaut kas ķērās visur. Arī Guntis it kā visu laiku bija kustībā, bet stabili vilka. Vienu brīdi pamanīju, ka soms kaut kā aizsēdējies pašā sektora viducī un neviens viņam nepievērš uzmanību – strādā ar savu rāmīšmakšķeri un pa gabalu nevar saprast: velk vai ne. Ieskatījos: vellos! – tamborē kā traks, piedevām smukas raudas. Izstāstīju to Guntim, kurš momentāni noreaģēja un tajā rajonā iebaroja sev trīs āliņģus. Pēc mirkļa tie iestrādājās, un Guntis nostiprināja savu pārsvaru pār konkurentiem.

Fināla signālam – nūūū – šodien jau bija cita dziesma. Rita būs noteikti otrā, jo ukrainis vilka ātrāk un biki lielākas. Guntim jābūt pirmajam – nu neredzēju, ka kāds vilktu labāk. Kad pie autobusa satikāmies ar pārējiem, dzirdēju sajūsmu: Andim jābūt pirmajam, Raimis nebūs zemāk par trešo, arī Pēteris sektorā, kur atkal bija jālien caur adatas aci un kur ir 6 nulles, savu raudiņu tomēr ir dabūjis… Ehhh, man balss sāka raustīties, asaras līt – johaidī, nu par ko mums tāda pirmā maču diena, redz, te ir komandas patiesais rezultāts! Asaras bira līdz pat viesnīcai: prieka asaras aiz lepnuma par savējiem.

Svēršana bija emocionāli varena: A sektors: Raimonds – 2., B sektors: Rita – 2., C sektors: Guntis – 1., D sektors: Andis – 1., E sektors: Pēteris – 7. – viņa raudiņa atkal bija vismazākā visā sektorā, bet bija! Mūsu komandas otrās dienas sniegums šokēja visus konkurentus, visi aplaudēja, kājās stāvot. Jo visi taču zina, ka Latvijas komanda ir ja ne pati spēcīgākā pasaulē, tad viena no elites noteikti un ka pēc tāda kritiena pirmajā dienā uztaisīt šādu izrāvienu var tikai viena komanda, un tie esam mēs!

Rezultātu tabula rādīja, ka no bezcerīgās 8. vietas esam uzlēkuši uz ceturto, 3. vietā esošajiem poļiem zaudējot tikai divus punktus… Ukraiņi pirmie, bet individuāli triumfēja baltkrievu vecmeistars Jurijs Šorss – viņš šo titulu ieguva patiešām pelnīti un gāja uz to jau sen. No mūsu komandas labākais šoreiz bija Guntis – viņš palika piektais. Pēteris sev uzstādīja savdabīgu rekordu – divās dienās noķēra divas zivis ar kopējo svaru 9 grami! Andim izdevās kolosāla debija, arī Raimonds pēc neveiksmes pirmās dienas loterijā, otrajā tomēr savācās un izcīnīja 2. vietu sektorā, kas pirmajam startam PČ nepavisam nav slikti.

Ar mazu atkāpi gribu izstāstīt, kā otrajā dienā mūsu draugs igaunis Jaša Gunta zonā sauca zivis... Skatos: Jaša sēž, viens pats piespiedies maliņā, pieeju un prasu: ko Jaša sēdi. Viņš saka: tur apakšā ir kaut kādi mikrobi, bet nevar manu tārpu apēst. Cērt, cērt – pa tukšo, beigās neiztur, noliecas pār āliņģi un pilnā balsī bļauj tur iekšā: rippa, ti ctoo – ne vidis, eto ze motiļ, kusai jevo, je teppee jesco dam! Man likās, ka no smiekliem nomiršu turpat uz vietas, bet... Jašam tomēr izdevās pierunāt savas zivis, un rezultātā viņš pat kaut ko noķēra.

Lai arī šoreiz rezultātu tabula rāda ko citu, tomēr gribu jums pateikt, ka tāda komanda kā mūsējā ir tikai viena un tā ir pati labākā! Lai cik mēs katrs ikdienā būtu atšķirīgs, uz sacensību laiku mēs atbīdām malā visu, priekšplānā izvirzot tikai vienu: mēs esam komanda, – un tas šoreiz nostrādāja par visiem 200%! Ne velti man raksta leiši, prasa krievi: nu kā jums izdodas izveidot tādu draudzīgu, tādu īstu komandu – tas lai paliek noslēpums... Jā, nepaveicās loterijā, nekas – savu mēs vēl izstrādāsim. Paldies visiem par pleca sajūtu!

Vēlreiz milzīgs paldies mūsu atbalstītājiem Latvijas Dzelzceļam, Salmo un LMSF – bez jums mēs nevarētu pasaulei pierādīt, ka Latvijā ir labākie makšķernieki!!!