LV  |  RU  |  EN

10.04.2012.
Pavasari vārsmojot

Normunds Grabovskis

Lasīt rakstu PDF

Ehhh, kā gribas dzirdēt daiļo varžu dziedāšanu, sajust patīkamo pavasara dubļu staignumu, gribas pieelpot pilnas plaušas ar pavasara talku dūmiem... Jā, pēc tam naģes sāks kvākšķēt kā negudras, dūmi kaitinās visus upmalu copmaņus, dubļos zudīs zābaki un taps jauni lamu vārdu sējumi – bet tas viss būs pēc tam. Pagaidām, sēžot ofisā pie galda, kad līdz pirmajai atklātā ūdens copei vēl jāgaida nedēļa, varbūt pat divas, kad ezeros un upēs vēl ir ledus paliekas, tas viss šķiet tik foršs...
 
Vēlreiz atkāpe par auklām
Šogad, izskatās, aprīlis mums dāvās īstu pavasara copi – būs i garāka vimbošanas sezona, i pavasara raudas, i visi pārējie prieki. Tāpēc arī šoreiz kā jau katru pavasari pārskatīšu pašus copes ābeces pamatu pamatus, lai pie ūdeņiem var pilnībā baudīt reālus priekus, nevis lāpīt makšķeres un mezglot auklas.
Plānojot raksta tēmas, man stipri palīdzēja internets, precīzāk – jautājumi, kurus jūs man uzdodat mūsu žurnāla mājaslapas ekspertu sadaļā. Viens no visizplatītākajiem jautājumiem ir – kādas tad auklas kādam copes veidam vajadzētu tīt uz spoles. Kāpēc vienam copes veidam aukla der un ir pat ieteicama, bet citam to neiesaka. Patiesībā labs jautājums, un ne katrs copmanis uz to var daudzmaz argumentēti atbildēt. Pieļauju, ka tādas simtprocentu taisnības šajā lietā nemaz nav, tomēr mēģināšu izskaidrot populārāko, argumentētāko viedokli.
Tātad visas auklas iedalās pītajās un monofilajās. Pītā, neiedziļinoties specifiskos terminos un materiālos, ir diegs – smalks, sarežģīti veidots, pārklāts un visādi citādi pilnveidots, bet neelastīgs diegs – tas nestaipās ne par centimetru ne metra, ne simts metru lielā gabalā. Šis veids ir vairākas reizes izturīgāks par monofilo auklu, līdz ar to labāk šķeļ ūdeni un gaisu, kā arī ir daudz vieglāk nostiepjams. Tāpēc pītā aula ir piemērota tādiem makšķerēšanas veidiem, kur zivs ņēmiena jeb copes signalizators ir pa tiešo kāts. Tie ir praktiski visi spiningošanas paveidi, tāpat arī fīdera cope. Vēl pie pītās auklas plusiem var pieskaitīt lēno novecošanu un lielisko berzes izturību, protams, ar nosacījumu, ka viss ir kārtībā ar riņķiem.
Kā jau ražošanā sarežģītam produktam, pītenes cena nav zema un, jo sarežģītāka un tātad labāka aukla, jo cena veikalos ir lielāka. Te es gribu brīdināt: visur ir jābūt samērīgumam – ir tāds vidējais līmenis, kur cena–kvalitāte iet roku rokā. Tomēr ik pa laikam parādās mistiski produkti, kur cena ir neadekvāti augstāka kā līdzīgiem produktiem, taču kvalitāte ir tāda pati! Tāpēc, ja negribat būt izmēģinājumu trusītis pats par savu naudu, nekrītiet uz nepazīstamiem jaunumiem, sevišķi, ja tie nāk no nezināmām firmām – brīnumu auklu pasaulē nav un tik drīz nebūs...
Monofilā aukla, atkal neiedziļinoties sīkumos, ir plastmasa, precīzāk – tievs plastmasas diegs, un šis materiāls nosaka faktu, ka tā staipās. Uz 1 m garu gabalu šī aukla pagarinās vien dažus centimetrus, bet uz 10–15 un vairāk metriem tas var sasniegt pat vairākus metrus. Protams, materiāli jeb plastmasas ir dažādi, un arī auklu elastība atšķiras. Tāpēc arī, tikko parādījās pītās auklas, daudzi makšķernieki atteicās no monofilajām, jo, piemēram, vidēji stiprā straumē ar viegliem grunts mānekļiem, teiksim, džigiem, ķerot asarus, ar tādu 0,08–0,1 mm pīto auklu var redzēt katru mazāko copi. Ar atbilstošas stiprības monofilo jeb apmēram 0,14–0,16 mm mazos ņēmienus ieraudzīt ir krietni grūtāk, jo straume auklu plivina un loka, līdz ar to cope tiek pamatīgi noslāpēta.
Varbūt rodas iespaids, ka monofilā aukla ir novecojis produkts, taču nē, tā noteikti nav. Šī veida lielākais pluss ir cena – tas ir 3–6 reizes lētāks par vidējās kvalitātes pīto variantu. Ar monofilo var makšķerēt jebkuros mīnusos, ar pīto nevar, jo tā kā jau diegs samirkst un sasalst. Ar monofilo auklu var ķert ūdeņos, kuros ir ļoti daudz smalko smilšu (jūrā un dažās upēs, piemēram, Gaujā). Ar laiku smalkie graudiņi pīto auklu padara par nāvējošu ieroci kāta riņķiem un spoles rullīšiem, jo tie var ielīst jebkur, pat auklas pinumos.
Tieši tāpat ir ar supertievajiem diametriem, kurus izmanto ziemā, un dažādu copes veidu pavadiņām – te monofilā aukla ir galvas tiesu pārāka. Līdzīgi ir ar elastību – ne velti lielo karpu speciālisti, arī okeāna megazivju mednieki, pamatu pamatos tomēr izmanto monofilo auklu. Ar to, ja viss pareizi noregulēts, trofejzivs copi ir grūti nesajust, toties to izvadīt ar pareiza diametra monofilo auklu ir drošāk, jo tās elastīgums zināmā mērā slāpē negaidītus zivs pretošanās manevrus. Tas dod iespēju saprast, kas notiek, un vajadzības gadījumā noregulēt inventāru.
 
ILZE – sk. teksta beigās
Tādā savdabīgā tabulā salikšu pie mums populārākos makšķerēšanas veidus un tiem atbilstošās auklas. Uzsveru – tas ir tikai un vienīgi mans skatījums uz lietām, ar ko gribu palīdzēt tikai tiem, kuri pašreiz ir makšķerēšanas zinātnes apgūšanas sākumā.
Spiningošana parastā no krasta un laivas – rotējošie un šūpojošies vizuļi, gumijzivis ar un bez svina galvas, vobleris – der abu veidu auklas: attiecīgi 0,12–0,20 mm pītā un 0,22–0,40 mm monofilā.
Džigošana, arī mikrodžigs – mazi un ļoti mazi mānekļi, lieli dziļumi, spēlē mēdz būt pauzes, tātad aukla mēdz atslābt; der tikai un vienīgi pītā, diametrs: 0,06–0,1 mm mikrodžigam un 0,1–0,14 mm džigam.
Tvičošana jeb aktīva vobleru vadīšana – lai māneklim iedotu vēlamo spēli jebkuros laika apstākļos un jebkurā attālumā, ieteicama pītā aukla 0,12–0,16 mm diametrā.
Džerkošana jeb aktīva lielu un ļoti lielu vobleru vadīšana – liela slodze uz auklu, vajadzīgs tiešs kontakts ar mānekli, ieteicama pītā aukla, diametrs: 0,33–0,4 mm.
Trolings jeb velce – runa ir par Latvijas apstākļiem un tradīcijām, tātad velce ar un bez motora, bez dažādām mānekļu iegremdēšanas sistēmām (daunrigeriem): 1) seklos ezeros un upēs līdz 4–5 m veiksmīgi var izmantot abu veidu auklas: pītā no 0,14 līdz 0,25 mm, monofilā no 0,3 līdz 0,45 mm; 2) dziļos ezeros un upēs – mānekļa iedzīšanai lielākā dziļumā ieteicama pītā aukla, jo ar mazāku diametru tā labāk šķeļ ūdeni, diametrs: 0,14–0,20 mm.
Gruntsmakšķerēšana parastā – ķer pavasara vimbas, brekšu, zandartus, klasiski skaitās viens no lētākajiem makšķerēšanas veidiem, un tam vēlama 0,14–0,20 mm pītā aukla, bet vairākumā gadījumu izmanto 0,30–0,40 mm monofilo.
Fīderēšana jeb smalkā gruntsmakšķerēšana ar barotavu – ķeršana dažādā, arī lielā, dziļumā, gan stāvošā ūdenī, gan ļoti stiprā straumē, kad copes ieraudzīšanai vajadzīga izcila precizitāte – tikai un vienīgi pītā aukla, diametrs: 0,10–0,15 mm; atsevišķos gadījumos (nelielam dziļumam, nelielai straumei) arī monofilā 0,25–0,30 mm diametrā.
Jūras cope no krasta jeb bušošana – pēc copes veida ieteicama vidēji resna pītā aukla, bet smalko smilšu dēļ jeb inventāra saudzēšanas nolūkā vēlama 0,30–0,40 mm resna monofilā.
Pludiņmakšķerēšana (visi veidi un paveidi) – copes brīdi rāda signalizators jeb pludiņš, pamatu pamatos tiek ķertas vidēja izmēra zivis, pie auklas vajag stiprināt dažādus priekšmetus (stoperus, pludiņu kembrikus, pludiņus, svinus utt.) – ieteicama monofilā aukla 0,16–0,25 mm diametrā; bez plusiem, tomēr var tikt izmantota arī pītā 0,10–0,14 mm diametrā.
Karpu makšķerēšana, lai arī skaitās gruntsmakšķerēšana, tomēr copi rāda nevis kāts, bet gan signalizators, galvenokārt tiek ķertas vidējas un lielas zivis – var izmantot abu veidu auklas, bet, ņemot vērā copes specifiku, filozofiju un lielo auklas daudzumu, uz spoles visbiežāk tin monofilo diametrā no 0,28 līdz 0,35 mm.
Mušiņmakšķerēšana – ļoti specifisks ķeršanas veids, kam izmanto speciālu metamo auklu, neviens iepriekš minētais variants šim copes veidam neder, vienīgi pavadiņai sien monofilo auklu.
 
Fīdera vispusība
Viss, par auklām pietiks, citādi aizrunāšos vēl par tālu. Nākamā populārākā tēma ir fīderi un to inventārs. Par to gan nav, ko brīnīties, jo fīderēšana pēdējos gados mūsu prātā ir ielēkusi gandrīz ar lēkšanu un daudziem kļuvusi par mīļāko copes veidu. Neslēpšu, ka arī man ar fīdera ienākšanu copes arsenālā ir nākušas klāt dažas ļoti labas zivju vietas, kur pirms tam ar citām makšķerēm pie laba loma nebiju mācējis tikt.
Atgādināšu sev un šī veida pirmvasarniekiem, kas tad ir kas. Klasiskajā variantā fīderēšana ir mierīgo zivju makšķerēšana no grunts ar pastāvīgu iebarošanu – tātad, izmantojot konteinertipa barotavu, cenšas koncentrēt zivis noteiktā vietā, turklāt lieto stingrus speciāli šim copes veidam konstruētus kātus ar izteikti smalku signalizatora funkcijas veicošu spici. Bet mēs taču vienmēr kaut ko pamanīsimies pielāgot, pielabot un pārtaisīt – tieši tā notiek arī ar fīderi! Jau esam atkoduši, ka ar šo kātu veiksmīgi var ķert gan zandartus, gan butes, gan pat vējzivis. Daudzi to izmanto arī kā pludiņmakšķeri – tieši par šo tēmu, tuvojoties sezonai, saņēmu gana daudz jautājumu.
Piemēram, šādu: pamatā esmu spiningotājs, bet reizēm labprāt pasēžu uz līņiem ar pludiņu, bet rudenī gribu arī pāris reizes butēs aizbraukt – kādu kātu tu man ieteiktu? Vai šādu: esmu students, tāpēc līdzekļu ir tik, cik ir, bet makšķerēt man ļoti patīk. Šogad jāiegādājas viens jauns kāts ar spoli un visu pārējo – vai ir iespējams nopirkt kātu, ar kuru varētu pavasarī pasēdēt uz vimbām, vasarā līņus paķert un vasarā no laivas uz brekšiem pasēdēt?
Šādi un līdzīgi jautājumi un universālu kātu meklējumi nedod mieru daudziem, kas dotajā brīdī nevar vai negrib atļauties pa kātam katram copes veidam. Tieši šāda rīka nosaukumam pilnībā atbilst fīderis, jo nepieciešamības gadījumā to tiešām var izmantot praktiski jebkuram copes veidam. Labi, labi, profi varbūt tagad smaida, sak, gribētu redzēt, kā tu ar fīderi paspiningosi... Miera vējos, veči, – tik, cik vajag asuma nodzīšanai, var arī paspiningot! Tikpat daudz var pastrādāt ar pludiņu, var i uz līdaku uz dzīvo pasēdēt, i ar vidēji lielu samēnu un karpuli pacīnīties – cita tāda kāta nav!
Ja arī jūs tāds universāls copes rīks ir ieinteresējis – nu ko, atliek vien izvēlēties. Es domāju, ka tāds kāts ar testu uz gramiem 80–100 un garumā uz metriem 3,6 būtu tieši laikā. Cik naudas maksāt? Nuuu, dabas, fizikas un tirdzniecības likumus neviens nav atcēlis – jo vairāk ieguldīsiet, jo labāks produkts būs rokā. Bet, kā vienmēr, nevajag krist galējībās, jāatrod zelta vidus ceļš. Lētākie fīderi (noteikti ne slikti) maksā 15–18 latus, bet par latiem 25–30 jau var tikt pie gandrīz izcila darba rīka.
 
Kāda sena pieredze
Gribu pastāstīt par vienu no pirmajām sezonas copes reizēm Burtniekā, precīzāk, applūdušā ezera meliorācijas kanālos. Tā ir cope, kas man dikti, dikti palikusi atmiņā kā reize, no kuras vajag mācīties – lai arī ir pagājuši jau gadi 25–28, tomēr atceros un smaidu par savu muļķību...
Tajā kanālā cope turpinās arī vēl šodien, ezers pavasarī applūst tieši tāpat, un zivis tieši tāpat iet baroties un nārstot pārplūdušajās pļavās. Iedomājieties tādu siltu aprīļa rītu – tuvumā ezers, kurā čiepst, kladzina un visādi citādi izrādās tūkstošiem putnu, krūmos vēl šur tur redzamas sniega paliekas. Krūmājam un tuvējam laukam pa vidu iet meliorācijas grāvis – vasarā tur ir labi ja 3–5 cm ūdens, bet pavasarī vietumis pat 2 m dziļš un metrus 15–20 plats. Šajā grāvī no tuvējā ezera un upes sanāk milzīgi bari zivju, jo šeit ir silts un ir, ko ēst. Protams, makšķernieki gan lamājas, ka Burtniekā baltās zivis kļūst aizvien sīkākas un sīkākas, tomēr no labas copes neatsakās un labprāt izmanto iespēju saķert 5–15 kilo visādu balto zivtiņu, kuras, pareizi sagatavotas, nemaz tik negaršīgas nav.
Tad nu arī es, puika būdams, kopā ar vēl pāris tādiem pašiem aktieriem padzirdējām, ka grāvī ir sākusies supercope! Rakām sliekas, lēcām vellapēdiem mugurā un nieka 3 km nominām tā, ka pat kaimiņu suņi mūs panākt nevarēja. Pie kanāla jau bija vismaz makšķernieku piecdesmit – kurš pa vienam, kuri pa pāriem bija izvietojušies te laukā, te krūmos – kur nu kuram vieta likās tā perspektīvākā. Mēs kārtīgi nopētījām, kuram vecim ķeras, un, protams, iekārtojāmies maksimāli tuvu šim laimīgajam, jo tā brīža pieredze tik vien bija kā teorētiskās zināšanas, sapņi un dažu gadu centīgas, tomēr ne sevišķi veiksmīgas makšķerēšanas (draugiem gan skaitījos jau baigais copmanis). Tad nu kārām savas sliekas uz āķa un metām ūdenī.
Bet puikas ir puikas – viņi jau barā mierīgi nevar nostāvēt, tāpēc cope diez ko nevedās. Toties kaimiņš no otra krasta ik pa laikam izvilka pa breksim (ap gramiem 300–400). To izturēt bija neiespējami, tāpēc gāju pie vīra prasīt klasisko – na čto loviš? Izrādījās, viņš ķer uz mīklas. Tādas mums nebija, tāpēc jautāju, ko varētu noķert uz sliekas. Nu, asarus varot, arī to pašu breksi, tāpat citas zivis pavasarī slieku nesmādējot, bet asarus vajagot meklēt seklajā kanāla galā... Ooo, foršs onkulis! Nobļāvu paldies un pusskriešus devos uz turieni.
...Pēc stundas bija skaidrs, ka arī asari mums šodien neķersies, un puikām radās aizdomas, ka vīrelis nemaz tik foršs nav – viņš speciāli mūs aizsūtījis prom, lai pats varētu vilkt brekšus! Man galvā dzima plāns, ka tie brekši noteikti ir sastājušies pie pretējā krasta un ir tikai vienā vietā. Tāpēc es nolēmu taisīt lielo riņķi – apbraukt ar riteni kādu kilometru, tad pa tikko atkusušu tīrumu noiet vēl metrus 200–300, pēc tam forsēt ne pārāk platu grāvi ar ūdeni, tad vēl izlauzties metrus divsimt pa krūmiem, līdz nonākt tieši pretim vīrelim. Tādam knapi padsmitgadīgam puikam jau enerģijas un spēka vienmēr ir vairāk nekā smadzeņu, tāpēc – soma plecā, makšķere rokā, un uz priekšu!
Slājiens pa lauka dubļiem, slīdēšana un brišana pa mālaino grāvi, sejas skrāpēšana krūmos – tas viss bija nekas, jo tur taču gaidīja brekši! Varat iedomāties copmaņa seju, kad metru no viņa pludiņa pašķīrās krūmi un parādījās tāda apaļa, smaidīga un ļoooti apmierināta puikas seja... Cik atceros, kaut kādus ne pārāk laipnus vārdus viņš teica gan, iespējams, pat diezgan daudz, tomēr mani tas tajā brīdī noteikti neinteresēja – man galvenais bija salikt makšķeri, uzlikt uz āķa slieku un iemest!
Notupos un gaidīju piecas, desmit, divdesmit minūtes, bet nekas nenotika... Liku citu – smukāku – slieku, atkal nekas nenotika. Tiesa, arī pretējā krastā sēdošais copmanis vairs neko nevilka, tāpēc gaidīju... Pamazām veči pie grāvja sāka jau vākties mājās. Arī man pretējais copētājs – vispirms nolasīja man lekciju par to, kas es esmu un kā es viņam visu esmu sabojājis, tad no ūdens izcēla dzelzs grozu ar zivīm... man nesaprotami daudz zivīm. Vīrs sameta to visu mugursomā un aizgāja, bet es vēl sēdēju un skatījos uz savu spalvas pludiņu, kurš pēc kārtējā iemetiena nenostājās...
Jau paspēju nodomāt, ka atkal sviniņš nokritis, taču tad pludiņš sāka kustēties. Īsti neatceros, kā cirtu un kas notika, bet pēc mirkļa man blakus krūmos lēkāja tāds breksis, kādu vēl nekad nebiju pats noķēris! (Grami 500 maksimums.)
Atpakaļceļā grāvja mālos iestigušais un pazudušais zābaks, saplēstās bikses un ar dubļiem notašķītais radījums – tas bija pilnīgs sīkums, tiku līdz vellapēdam un, dubļiem šķīstot, pēc laika biju mājās. Protams, dabūju pa ausīm par zābaku, par drēbēm, bet tas viss ir sīkums, jo man taču bija breksis...
Prasīsiet – kāpēc to stāstu? Lai pateiktu: draudzējoties ar galvu, tātad domājot, vēlamo rezultātu var panākt daudz vieglāk un ātrāk.
 
Par toleranci
Es šo tēmu nebūtu uzsācis, ja pie ūdeņiem ikdienā neredzētu tādus pašus aktierus ar puikas uzvedību, bet... tikai jau pieaugušus un ar bārdu. Brīžiem nesaprotu – smieties vai raudāt, to visu redzot. Daži piemēri, lai jūs saprastu, par ko es runāju.
Pavasaris, copmaņi 50–70 stāv Salacas krastā, mierīgi darbojas, ievēro nerakstītos pludinātāju likumus, viens uz otru paretam uzburkšķ, bet visumā pozitīva pavasara diena. Tad pēkšņi no kaut kurienes uzrodas kāds tips, no skata copmanis kā copmanis, nostājas visiem pa vidu, saliek makšķeri un kaut kur iemet savu pludu! Aukla tādiem smukiem riņķiem saguļas uz ūdens – izrādās, viņš veiksmīgi pārmetis pāri vismaz desmit citām auklām, kuras visas tiek savāktas vienuviet un, protams, sapītas... Iedomājieties to skatu, kad vienā murčkulī ir 10–15 pludiņi ar 20–30 m auklas katram, un tas viss sastrādāts dažās sekundēs!
Ooo, kāda internacionāla folklora tur atskan, vainīgajam nereti tiek veikta arī kāda fiziska piezīme. Bet es večus pilnībā saprotu, jo pāris reizes tādā veidā ir tikusi savākta arī mana aukla. Teiksiet, ka tā nevar būt, ka nevajag tādās vietās makšķerēt, ka to un to nevajag. Varbūt jums taisnība, bet uzskatu, ka par apkārtējiem copmaņiem arī ir jādomā. Gribi mācīties makšķerēt straumē – mācies, tikai tur, kur tu netraucē citiem! Pavasarī tūkstošiem makšķernieku copē upēs ar pludiņu un 99% ievēro arī citu kolēģu intereses. Tas ir tas pats, kā velcējot visi tradicionāli brauc pa upi vai ezeru vienā virzienā – tad, lai arī uz ūdens laivu ir daudz, tomēr tās cita citai netraucē. Bet praktiski vienmēr uzrodas kāds gudrinieks, kuram nez kāpēc vajag vienā mirklī nobraukt šķērsām – tātad pāri daudzu velcētāju mānekļiem. Skumji, bet tā ir mūsu ikdiena.
Tāpēc jau mūsu makšķernieku sabiedrība ir tik sadrumstalota, tāpēc jau līdz šim makšķerēšanas un vispār ūdeņu apsaimniekošanas likumus, noteikumus un plānus ir veidojuši cilvēki, kam pašiem saistības ar ūdeņiem nav vispār nekādas! Ir labs teiciens, ko var attiecināt gan uz mūsu valdību, gan uz visu ar ūdeņiem un makšķerēšanu saistīto – mums ir tāda valdība un likumi, kādu mēs esam pelnījuši. Ne ko piebilst, ne ko atņemt!
Nedomājiet, ka es pēkšņi esmu kļuvis par politiķi – nē. Taču man nav vienalga, kas notiek, un es gribu, lai manam puikam arī būtu, kur un ko makšķerēt! Tāpēc gribu teikt: ja jums kaut kas nepatīk, piemēram, pieķēzītas upmalas – sāksim ar sevi, neķēzīsim paši! Nepatīk, ka kaimiņi ņem zemmēra zivis, pateiksim viņiem to, nepārkāpsim paši un vismaz tuvākos draugus un paziņas aicināsim darīt tāpat! Un, ticiet vai ne, rezultātus tam redzēsim jau pavisam drīz. Ja jums nepatīk, kas notiek valstī ar copes jautājumiem, ja jums ir ko teikt, noticiet sev un runājiet ar sev līdzīgiem! Ir vesela virkne klubu un biedrību, kuros vācas copmaņi, kam nav vienalga. Ir organizācija, kas mēģina šos klubus apvienot, un beidzot to nopietni ir sākuši uztvert arī politiķi. Jau ir sākušās sarunas ministriju un ministru līmenī, un tas ir labs signāls, jo vēl pirms gadiem pieciem valstsvīri izlikās, ka makšķernieku, zvejnieku un vispār ūdeņu mums nemaz nav! Tāpēc aicinu jebkuru, kuram ir ko teikt par sava pagasta ezeru, par sava novada upīti un visiem ūdeņiem kopumā, – sāksim ar sevi, nestāvēsim malā un sāksim runāt. Internets visu paātrina un atvieglo, tāpēc vienkārši sāciet piedalīties diskusijās. Jā, puse runājošo tur kuļ tukšus salmus vai izgāž negatīvo enerģiju, bet pelavu pietiek visur, labās domas paliek, un tās tiek sadzirdētas. Arī mūsu žurnāla mājaslapā www.copeslietas.lvpar šīm tēmām ir vairākas pastāvīgas diskusijas. Starp citu, turpat varat arī uzdot savus jautājumus par copi, par inventāru un visus citus ar ūdeņiem saistītus jautājumus man un citiem žurnāla ekspertiem.
 
ILZE – izskatās, KA VIŅŠ REĀLI IR TAISĪJIS TABULU AR 3 SLEJĀM, tikai tad ir jāizņem pasvītrotais teksts no pamatteksta, lai nedublējas. Ja ne, šito delete
 
Spiningošana parastā no krasta un laivas            rotējošie, šūpojošies vizuļi, gumijzivis ar un bez svina galvas, vobleris            der abu veidu auklas: attiecīgi 0,12–0,20 mm pītās un 0,22–0,40 mm monofilās
Džigošana, arī mikrodžigs mazi un ļoti mazi mānekļi, lieli dziļumi, spēlē mēdz būt pauzes, tātad aukla mēdz atslābt             vienīgi pītā aukla, diametrs: 0,06–0,10 mm mikrodžigam un 0,10–0,14 mm džigam
Tvičošana jeb aktīva vobleru vadīšana   lai iedotu māneklim vēlamo spēli jebkuros laika apstākļos un jebkurā attālumā             vēlama pītā aukla 0,12–0,16 mm diametrā
Džerkošana jeb aktīva lielu un ļoti lielu vobleru vadīšana     liela slodze uz auklu, vajadzīgs tiešs kontakts ar mānekli             vienīgi pītā aukla, diametrs: 0,33–0,40 mm
Trolings jeb velcēšana       ir runa par Latvijas apstākļiem un tradīcijām, tātad velce ar un bez motora, bez dažādām mānekļu iegremdēšanas sistēmām (daunrigeriem)
seklos ezeros un upēs līdz 4–5 m veiksmīgi var izmantot abus veidus: pīto 0,14–0,25 mm, monofilo 0,30–0,45 mm
dziļos ezeros un upēs mānekļu iedzīšanai lielākā dziļumā       ieteicama pītā aukla, jo ar tievāku diametru tā labāk šķeļ ūdeni – 0,14–0,20 mm
Gruntsmakšķerēšana parastā      pavasara vimba, breksis, zandarts; klasiski skaitās viens no lētākajiem makšķerēšanas veidiem          ieteicama 0,14–0,20 mm pītā, bet vairākumā gadījumu tiek izmantota 0,30–0,40 mm monofilā
Fīderēšana jeb smalkā gruntsmakšķerēšana ar barotavu         makšķerēšana dažādos, arī lielos dziļumos, gan stāvošā ūdenī, gan ļoti stiprā straumē, kad zivs copes ieraudzīšanai vajadzīga izcila precizitāte    ieteicama vienīgi pītā aukla, diametrs: 0,10–0,15 mm; atsevišķos gadījumos (nelielā dziļumā, nelielā straumē) labi strādā arī monofilā 0,25–0,30 mm diametrā
Jūras cope no krasta jeb bušošana                       pēc copes veida ieteicama būtu vidēji resna pītā, bet smalkās smilts dēļ jeb inventāra saudzēšanas nolūkā ieteicama monofilā aukla 0,30–0,40 mm diametrā  
Pludiņmakšķerēšana (visu veidu un paveidu) copes brīdi rāda signalizators jeb pludiņš; pamatu pamatos tiek ķertas vidēja izmēra zivis, pie auklas vajag stiprināt dažādus priekšmetus (stoperus, pludiņu kembrikus, pludiņus, svinus utt.)             ieteicama monofilā aukla 0,16–0,25 mm diametrā; bez plusiem, tomēr var tikt izmantota arī pītā 0,10–0,14 mm diametrā
Karpu makšķerēšana        lai arī skaitās gruntsmakšķerēšana, tomēr copi rāda nevis kāts, bet gan signalizators, pamatos tiek ķertas vidējas un lielas zivis  var izmantot abu veidu auklas, bet, ņemot vērā, copes specifiku, filozofiju un lielo auklas daudzumu, uz spoles visbiežāk tin monofilo diametrā no 0,28 līdz 0,35 mm
Mušiņmakšķerēšana          ļoti specifisks veids, kam izmanto speciālu metamo auklu, neviens iepriekš minētais auklas variants šim copes veidam neder, vienīgi pavadiņai sien monofilo auklu