LV  |  RU  |  EN

10.05.2012.
Pavasara mistērijas

  

Normunds Grabovskis
 
Makšķernieku ir tik daudz, ka, par godu līdaku un laivošanas sezonas atklāšanai, valdība ir ieviesusi brīvdienu – ko mēs ļoti labprāt arī izmantosim un svinīgi solāmies šajā dienā valdību nelamāt, bet visu enerģiju veltīt copei.
 
Mūžīgajos meklējumos
Ja tā nopietni skatāmies uz lietām, tad iespējas šomēnes ir vareni plašas, vienīgi zandartiem ļaujam atpūsties līdz jūnijam. Bet visas citas zivis varam droši ķert – pēc aukstā pavasara, kad visa daba tagad plaukst, zied un smaržo, arī liela daļa zivju pa seklumiem nododas sugas turpināšanas procesam. Citas to jau paspējušas izdarīt, siltumu vairāk mīlošās zivis pašreiz uzēd spēkus, lai šīm rotaļām nodotos biki vēlāk. Tāpēc, dodoties copēt miermīlīgās sugas, piemēram, brekšus, raudas, sapalus, copes rezultātu paredzēt nevar, jo viss var mainīties praktiski dažās stundās. Ir bijis, ka no rīta lielās upes raudas vēl ņem pilnā sparā, bet pēcpusdienā visa upe sāk vārīties, raudas sāk aktīvi nārstot, un, ja arī kāda trāpās uz āķa, tad tā ir aizkavējusies vai jau no vēdera smaguma atbrīvojusies zivīte.
Tieši tāpat ir ar brekšiem – pirms pāris gadiem gandrīz vai dabūju no paziņām pa galvu, jo brīvdienās biju pavilcis lielus brekšus, kā jau kārtīgs latvietis nobildējis un pa telefonu bildi aizsūtījis draugiem. Šiem rokas un kājas sāka trīcēt, tādas zivis ieraudzījušiem. Viens ātri saslima, otru vienkārši no darba palaida, un abi pirmdienas rītā bija manā vietā, ēsmas tās pašas, barības tās pašas, arī copmaņi nopietni, bet... Bet breksim jau bija vienalga, viņš plunčājas pa zālīti, smuki rādījās virs ūdens, dejoja un kaitināja vīrus tā, ka viņi man pilnu telefonu ar sliktiem vārdiem pierunāja, bet tāds nu tas pavasaris ir.
Vienlaicīgi esot arī mūsu žurnāla interneta mājaslapas un firmas Salmo ekspertam, man ir tā iespēja apkopot jautājumus, kuri mūsu lasītājus interesē visvairāk. Uz jautājumiem atbildes sniedzu internetā, bet te par šīm tēmām varu parunāt nedaudz plašāk, piedodiet, ja lēkāšu pa atbildēm, bet pavasarī domas tādas nemierīgas...
Daudziem copmaņiem pavasarī ir jāizdara izvēle – kādu kātu pirkt. It kā daudz dzirdēts i par mačkātiem, i par fīderiem, i visādiem citādiem brīnumiem, bet, ja ne ar vienu no tiem nav strādāts, tad īstas skaidrības nav – visi maksā kaut kādu naudu, un pirkt kārtējo nederīgo rīku pavisam negribas. Tad nu tādos lielos vilcienos viesīšu skaidrību šajā jautājumā.
 
Kātu kaleidoskops
Vispirms par ezeru un dīķu makšķerniekiem, kas ar pludiņkātu darbojas vai nu no krasta ar tālāku iemešanu, vai no laivas un ķer visu veidu mierīgās zivis. Jūsu gadījumā lieliski der mačkāts un bolonēze jeb – kā pie mums saka – riņķu teleskopiskā makšķere. Sevišķi garu to nevajag – 3,9–4,5 m: ar garāku ir grūti pastrādāt no laivas, bet arī krastā garākam var traucēt koki un krūmi. Šajā gadījumā mačkāta lielākais pluss ir daudzie riņķi, tāpēc aukla nelips pie kāta ne miglā, ne lietū – tātad vajadzības gadījumā varēsiet izmantot pavisam nelielus pludiņus vai pat iemest lielāku ēsmu bez pludiņa un svariņa. Otrs pluss ir mačkāta tievums un uzbūve, tas ir tā saucamais štekerējamais jeb saliekamais kāts, attiecīgi 2–3 reizes tievāks par tāda paša garuma teleskopu. Tas savukārt nodrošina vieglāku vēzienu pat stiprā pretvējā, kad ar teleskopisko makšķeri iemest ir problēmas.
Arī zivs izvadīšana ar mačkātu ir krietni patīkamāka un mazāk rīku traumējoša, jo daudzie riņķi nodrošina vienmērīgāku slodzes sadalīšanos pa visu blanku. Tiesa, daudzus cilvēkus no mača  iegādes attur it kā ne sevišķi pierastā salikšana, kas patiesībā ir vēl vieglāka un ērtāka nekā teleskopam. Pēdējos gados desmit uz mačkātu esmu uzsēdinājis daudzus simtus, ja ne tūkstošus copmaņu, un neviens nav teicis, ka nožēlo šo izvēli. Tāpēc droši varu teikt – ja no copes gribat saņemt maksimālu baudu, tad jums vajag pamēģināt mačkātu. Savukārt, ja svarīgākais ir noķert pēc iespējas vairāk zivju un inventārā gribat ieguldīt pēc iespējas mazāk, tad uz šiem kātiem labāk nemaz neskatieties, jo zivis var noķert arī ar stipri vienkāršākiem rīkiem. Piedevām normāls laba grafīta mačkāts, piemēram, Salmo Diamond Competition Match, veikalā maksā ap latiem 25–30. Ir atrodami arī lētāki kompozītmateriālu varianti, bet vidēji tomēr ar saviem 25–30 latiem jārēķinās.
Savukārt, ja esat zvērināts upju makšķernieks, gan braucat vimbas medīt, gan brekšojat pa bedrēm, gan medījat sapalus pa lejkrāču lēnumiem, tad jums piemērotāki ir 5–6 m gari kāti, jo upē pamatu pamatos tomēr strādā ar stacionāro pludiņu. Standarta vietas parasti ir 2–4 m dziļas – reizēm ar bedrēm uz metriem 6 un vairāk. Ar īsāku kātu un stacionāru pludiņu, tādās pamakšķerēt vienkārši nav iespējams, savukārt izmantot slīdošo pludiņu var tikai salīdzinoši lēnā straumē. Tad nu sevišķas izvēles nav – jāmeklē gari, maksimāli viegli, bet diezgan stingri kāti. Un pat ne tik iespaidīgam pludiņam (tad jau pietiktu arī ar kāta testu līdz 20 g), bet gan vairāk tieši normālai cienījamas zivs izvadīšanai straumē – jo daudzas upes iemītnieces, sevišķi lielās, pieķērušās savu sānu izmanto kā buru, iestājas straumē un tādējādi cenšas atbrīvoties no āķa. Ar mīkstu kātu ir ļoti grūti zivi no straumes izvilkt – tas saliecas lokā un nav nekāds strādātājs, bet ar cietāku modeli tādu problēmu nav, tāpēc pieredzējuši upju copmaņi izvēlas makšķeri ar testu līdz gramiem 30 un pat 40.
Piemēram, leģendārais vimbu kāts, kas ir Salmo sortimenta veterāns – Grand Distance, ir pieejams 5–5,5 un 6 m garumā, tests – 10–40 grami. Es teiktu, ka tādai ikdienas raudu copei kāts ir pat pa stingru un smagu. Bet, kad runa ir par vimbām, brekšiem un sapaliem, tad šis rīks sevi parāda no vislabākās puses, piedevām veikala cena tam ir ap 50 latiem. Kāds noteikti iesauksies – kur tad tik dārgu! Tā viņš ir ar tiem kātiem – ja gribas makšķerēt ar baudu, tad zināma summa tomēr ir jāinvestē. Protams, var un pat diezgan veiksmīgi darboties arī ar lētākiem un mīkstākiem kātiem – var, dažreiz ar lielāku zivi un noteiktos apstākļos nākas pačakarēties, tomēr kopumā nekā neiespējama nav. Bet, ja gribas un, galvenais, maks ļauj copēt ar baudu, tad ir vērts piemeklēt ķeršanas veidam un vietai atbilstošu inventāru. Tas ir tāpat kā citās dzīves jomās – var jau lāpīt to zeķi arī ar parasto šujamo adatu, bet ar lāpāmo sanāk vieglāk un smukāk.
Es pats arī, ja vien dziļums ļauj, upē makšķerēju ar garo mačkātu – daru to jau sen un, kamēr vien būs pieejami garie mači, tikmēr no tiem neatteikšos, jo esmu šajos kātos iemīlējies. Jā, dārgi, jā, tos ir grūti atrast, jo reti kur pasaulē tos izmanto, bet izjūtas copējot ir neaprakstāmas. Diemžēl Latvijā veikalos ir praktiski neiespējami atrast mačkātu virs 4,5–4,8 m, bet arī ar šādu garumu jau var itin labi strādāt vietās ar dziļumu līdz metriem trim, pat četriem (ja piešaujas ar iemetienu). Piedevām mačkātam, pateicoties uzbūvei, nav nepieciešams palielināts tests; lai varētu strādāt arī ar 12–16 g celtspējas pludiņu un stīvētu ārā sapalu vai brekšu vectētiņu, pilnīgi pietiek ar 20–25 gramiem.
Pirmajā mirklī, ieejot lielā makšķerlietu veikalā, rodas iespaids, ka kātu tur ir vesela jūra, bet, iedziļinoties saproti, ka tieši pašu makšķeru nemaz nav tik daudz. Ja vēl iet ar konkrētu domu, ka vajag tāda garuma un tāda testa rīku par tādu un tādu cenu, tad izvēle nebūs nemaz tik liela. Un te nevar vainot tirgotājus, jo turēt veikalā mantu, kuru nopērk labi ja reizi trijos gados, ir pavisam neizdevīgi. Veikals tomēr nav muzejs – precei ir jākustas. Tāpēc, ja jūs nevarat atrast kādu specifisku kātu, metiet kaunu pie malas un runājiet ar veikalniekiem! Varat caur internetu meklēt mani vai kādu citu, kam ikdiena vairāk saistīta ar copes inventāru, un tā beigu beigās tomēr atradīsiet to, par ko esat sapņojis. Te nav runa par ļoti dārgajiem kātiem, naudas daudzums ne vienmēr nozīmē arī kvalitāti un prieku, zinu, ka makšķerēšana tomēr daudziem no mums ir dzīvesveids, un dzīvē ir jātiecas uz pilnību.
Līdzīgs stāsts ir ar fīderiem jeb vieglajām gruntsmakšķerēm – tie ar katru gadu kļūst populārāki ne tikai pie mums, bet arī vairākumā Eiropas valstu. Katrs sevi cienošs ražotājs savā katalogā fīderēšanai agrāko 1–2 lapu vietā nu jau velta 3–4 lapas. Šis makšķerēšanas veids ir tik vienkāršs un efektīvs, ka kaut ko revolucionāru izdomāt ir grūti. Tātad vienīgais, kur var izpausties ražotāji, ir kātu dažādībā: visādos makšķeru turētājos, speciālās spolēs, auklās un visdažādākajos aksesuāros un sīkumos, kuru paletē nezinātājs var arī apmaldīties, jo loriņu ir tik daudz, ka ne saskaitīt.
Es savā attīstībā esmu nonācis līdz brīdim, kad man sāk prasīties smalkāki, mīkstāki fīderi, pirmkārt, lai, velkot zivi, vairāk justu pretestību. Taču tas ir tāds strīdīgs jautājums – jo barotava, pat maza, tomēr slāpē nelielas un pat vidēji lielas zivs izvadīšanas prieku. Bet galvenais iemesls, kāpēc meklēju sev mīkstākus, smalkākus kātus ir tas, ka tuvā distancē un stāvošā ūdenī ar jaudīgo, garo kātu, pat neskatoties uz mīkstāko spici, daļu copes neredz. Precīzāk – neredz visas fāzes, kas tādā karūsu un līņu copē, nemaz nerunājot par kaprīzo raudu iznešanos, ir ļoti svarīgi. Teiksiet, esmu izvirtis? Var jau būt, bet es uzskatu, ka esmu izaudzis līdz tam, lai saprastu, ka arī fīdera copē, tieši tāpat kā pludiņmakšķerēšanā, arī spiningošanā un visos citos copes veidos, – ja gribi pilnībā būt procesā, katriem copes apstākļiem nepieciešams nedaudz cits inventārs. Ne vienmēr zivis ir pie pretējā krasta.
Varbūt, ja visu laiku copē pa lielajām upēm, tad tas viss nav vajadzīgs, bet, ja vienu dienu gribas makšķerēt Daugavā brekšus, citu dienu – nelielā upītē vai ezeriņā ķert raudas, tad ar vienu un to pašu inventāru abās vietās vienlīdz labi to izdarīt ir pagrūti. Tāpēc saviem fīderiem jau esmu piepulcējis vienu mazo brāli – 3 m garu cieto pikeri jeb mīksto fīderi ar testu līdz gramiem 50 un gaidu vēl vienu – 3 m garu vēl nedaudz mīkstāku kātu. Piedevām šogad pie mums pirmo reizi notiks arī Latvijas čempionāts fīdermakšķerēšanā – gribu tajā piedalīties, tāpēc jāpagatavojas... Tāpat arī pērn tikai sākām apgūt līņu copi ar fīderi – sākums bija izcili daudzsološs, bet par to visu runāšu vasaras gaitā – pašreiz atgriezīšos pie kātu izvēles, ja esat nobriedis savam pirmajam fīderim.
Tātad, ja esat lielo upju copmanis, pamatā ķerat brekšus, karūsas un visas citas radības, ar vienu un to pašu kātu gribat arī zandartus uz gruntenes paķert, varbūt arī vēl butēs rudenī aizbraukt, – tad jums jāskatās uz kātu ar testu līdz gramiem 120. Salmo veikalos ir arī cietāki modeļi ar testu līdz 150, 180 un pat 210 g, bet, ja vien nemeklējat sev rīku tieši jūrai, tad diez vai vajag cietāku par 150 g testu – tas ir ļoti nopietns rīks, un jaudas tam pietiek, lai varētu ne tikai pašu lielāko breksi kā klimpu no upes izvilkt, bet arī solīdu samu apstādināt un krastā izpumpēt.
Garumam – vai tas ir 3,9, vai 3,6 m – lielas nozīmes nav, sevišķi ja strādājat ar vienu kātu, tāpēc skatieties, kurš jums labāk ieguļas rokās.
Plus jārēķinās, ka, pērkot kātu, līdzi nāk 2–3 dažādas cietības spices. Cietākā ir tuvu maksimālajai kāta jaudai, tur stipri riskēt un meklēt cietāku spici nevajadzētu, bet mīkstākas spices copei tuvā distancē un stāvošā ūdenī gan vajag sarūpēt. Tās ir nopērkamas gan veikalos, gan makšķerlietu servisos. Fīderu cenas sākas no latiem 19–20 par vienkāršākajiem Taifun sērijas stiklašķiedras kātiem un tālāk jau no latiem 25–28 par Diamond sērijas grafīta modeļiem. Rezerves spiču cenas ir ļoti dažādas – no latiem 3 par mīkstākajām stiklašķiedras spicēm līdz 6–7 latiem par superjutīgiem augstvērtīga grafīta izstrādājumiem.
Ja ikdienā vairāk darbojaties nelielās upēs un ezeros, tad jums nav vajadzīgs pārāk jaudīgs kāts, jo kātam ar lielāku jaudu–testu materiāli ir blīvāki un attiecīgi arī smagāki. Jūsu gadījumā parastais barotavas svars ir 30–50 grami – izteikti tāliem iemetieniem, lielam dziļumam un lielu sīkzivju baru caurizsišanai. Uzliek 60 g barotavu, tātad kātu vajag attiecīgu, ar visu rezervi – ne vairāk par 80, nu, 100 g testu – tātad jūsu kāts būs daudz vieglāks un jutīgāks.
Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir tāds: man kāts ir ar 80 g testu – cik smagu barotavu es varu likt, lai nepārslogotu to? Viss ir ļoti vienkārši – kāta tests arī norāda maksimālo ieteicamo barotavas svaru, un pašam nekas nav papildus jārēķina – vidējais statistiskais barības svars ir jau iekļauts! Tātad kātam ar 80 g testu, ieliekot pašu resnāko spici, droši varat likt pilnu 80 g barotavu.
 
Katram savs pavasaris
Man pašam jau vairākus gadus pavasaris (aprīļa beigas un aptuveni līdz pusmaijam) ir izteikts brekšu laiks – ja vien ūdens līmenis nav pārāk liels. Tad katras brīvdienas esmu vai nu Ventā, vai Salacā, tuvāk maija vidum – arī Aiviekstes lejtecē. Tā nu ir sanācis, ka par pavasara vietām esmu izvēlējies tieši šīs upes, vēlāk vasarā jau klīstu arī pa citām, bet tas vēlāk. Maijā gan tā gadās reti, bet savās makšķernieku gaitās esmu piedzīvojis, ka vēl pusmēnesī agrā rītā zem kājām sāk salt zeme, tāpēc pastāstīšu par vienu ne pārāk neveiksmīgu dienu un par vienu izcilu reizi tieši pēc nedēļas – vienā un tajā pašā vietā.
Kurzemē šogad ledus izgāja ļoti ātri – ūdens līmenis bija salīdzinoši zems, un ierastajās vietās varēja sākt makšķerēt jau pāris nedēļas agrāk. Tas nekas, ka laukā nebija silts, kalendārs vēl rādīja, ka citus gadus tajās vietās pat uz ledus ir sēdēts. Taču, ko tu, copmanim, padarīsi – makšķerēt taču gribas, bet uz Alūksni, kur ledus biezums bija 50 cm un vairāk vairs braukt nekārojās, jo ārā tak pavasaris.
Tad nu es ar tādu pašu slimo – kolēģi Vladislavu – sapakojām mantas un sestdienas rītā, vēl tumsā, bijām pie Ventas. Pa ceļam gan nedaudz sniga, arī gaisa temperatūra bija tieši nulle grādi, bet, kad ieraudzījām upi, sajutām tās smaržu, sadzirdējām ūdens dziesmu, tā sirds sāka dauzīties krietni straujāk un rokas pašas sāka montēt makšķeri. Nedaudz līņāja, bet tas netraucēja, sevišķi tad, kad, gaismai austot, kāda zivs skaļi noplunkšķinājās mūsu copes vietā. Iemaisīju pāris pakas Salmo brekšu barības, piemetu klāt sauju mazo, krāsaino mušu kāpuru jeb tā saucamos pinkus, sauju ziemā sasaldēta un vakarā atkausēta motiļa, un process varēja sākties.
Stāvējām stundu – copes nebija. Stāvējām otru – copes nebija. Pēkšņi kolēģis piecirta – kāts sametās līks, spole dziedāja, mmm, kolosāls skats! Vieta bija sekla, un drīz vien virs ūdens parādījās pamatīga brekša mugura – varēja redzēt, ka āķis ir ieķēries pašā muguras spuras maliņā! Vēl viens zivs skrējiens, un āķis izlidoja no ūdens. Tādas īstas dusmas nemaz nebija, jo tik un tā tas bija aizķertais breksis. Vairāk bija nesaprašanas par to, ka brekši uz barības ir, bet pilnīgi nereaģē ne uz vienu ēsmu – lai arī es mēģināju atvērt viņu apetīti ar motiļu papilddevu, kas parasti nostrādā.
Tādos gadījumos sāc meklēt vainu visur, tikai ne sevī... Mainījām pavadiņu diametrus un āķu izmērus, mainījām ēsmas un visu pārējo, ko varēja nomainīt, bet rezultāts palika vecais – neviena ņēmiena, un pat aizdomu par copi... Pamazām pārņēma lielais izmisums: diena tikai sākas, bet tu vairs nesaproti, ko darīt.
Jā, ir bijis līdzīgi, kad ņēmieni sākas, gaisam iesilstot, jo zivīm seklumā ir auksti. Arī šoreiz mēs makšķerējām labi ja metra dziļumā, kur katru gadu tradicionāli savācas brekšu bari. Tajā dienā cerību uz iesilšanu nebija, jo ik pa brīdim nāca lietus ar slapju sniegu un gaiss kā bija ap nulli, tā arī palika. Pēc kāda laika piebrauca Ventas aborigēns Kārkliņu Guntis un pastāstīja, ka arī vimbas, kuras iepriekšējās dienās pa retai vēl esot ķērušās, šodien vispār nereaģējot ne uz kādu ēsmu – rumbā, kur parasti tās lec kā dullas, esot pilnīgi kluss, stundas laikā neesot redzējis nevienu. Kuldīgā veči esot mērījuši ūdens temperatūru, un tā esot tikai 2,5 grādi...
Nu, kad tu, cilvēks, ieslēdz smadzenes un sāc funktierēt, tad viss kļūst skaidrs. Tagad, pavasara trakumā, izmantojot pāris nedaudz siltākas dienas un pavasarīgo līmeni, zivītes ir izskrējušas seklumā un, uznākot aukstumam un slapjajam sniegam, kas ūdeni atdzesē ļoti strauji, viņām vienkārši ir auksti, tās it kā sastingst un pilnībā ignorē jebkādu ēdamo. Tā nu padomājām, padomājām un, lai nezaudētu dienu, nolēmām pārbraukt uz ne tik tuvo, bet jau pārbaudīto upīti. Tur raudas un baltie sapali no nedaudz lielāka dziļuma, tomēr ēda pat tādā dienā.
Bet miera jau nebija – brekšus pavilkt gribējās, arī laiks pa nedēļu bija kļuvis nedaudz siltāks, tāpēc tieši pēc nedēļas atkal bijām pie Ventas. Atkal smidzināja lietus, bet šoreiz bez sniega. Maisot barību un mazgājot rokas, likās, ka upes ūdens vairs nededzina tik ļoti kā pirms nedēļas, tā ka cerības uz lomu uzreiz nezuda. Šoreiz saldētā motiļa bija palicis pavisam maz, toties barībā palielināju mazo balto tārpu daudzumu, sabaroju un sākām makšķerēt.
Desmit minūtes, divdesmit, trīsdesmit, a copes ta nav! Te atkal kā vienmēr pēkšņi un negaidīti kolēģis cirta – kāts līkumā, spole dziedāja... un pēc īsa brīsniņa virs ūdens parādījās brekša mugura, kurai āķis bija ieķēries tieši spurā. Nu bļāviens! Kas tā pa cūcību – scenārijs atkārtojas! Šoreiz kolēģis savu brekšuku tomēr atstiepa līdz krastam, un bija iemesls ielikt ūdenī zivju uzglabājamo tīkliņu, lai ielaistu tur pirmo sezonas kilogramnieku.
Tā kā bija nedaudz satrokšņots, tad copes vietā ielidināju nelielu bumbiņu tārpainas barības. Iemetu savu pludiņu, nostiepu auklu. Vējš pūta pa straumei, un tas apgrūtināja ēsmas noturēšanu vēlamajā vietā, tāpēc kātu nevarēja celt pārāk augstu. Bet tad atkal aukla nogūla krasta atstraumē un nevajadzīgi tika nesta pārāk tuvu krastam, tāpēc sanāca tāda nevajadzīga ļurkāšanās, kuras laikā kaut kā izlaidu no acīm pludiņu. Atgriežoties ar skatienu atpakaļ, ieraudzīju, ka pludiņš ir nedaudz tā kā pacēlies. Tas nozīmēja, ka svins, kurš peld 1–2 cm virs grunts, ir uzķēries uz saknes vai akmens, – par to liecināja arī jocīgā pludiņa nosvēršanās uz sānu. Pacēlu kātu, bet tur, otrā galā, kāds negribēja manu viņu atdot! Protams, tas viss notika dažās sekundes daļās.
Automātiski, pat neieslēdzot smadzenes, piecirtu. Ooo, bija! Mans pirmais sezonas puikiņš kūleņoja pa straumi! Tomēr neizturēja un pieteicās! Vēl mirklis, un pievilku pie krasta smuku plus mīnus pusotru kilogramu smagu brekšuku – ehhh, laime pilnīga... Kolēģis tikai noprasīja – ko es smaidot kā pamuļķis. Taču man bija vienalga, kā mani sauc, jo pirmais sezonas breksis mirklī, kad cerības par labu copi jau sāka zust, nesa tādu emociju pieplūdumu, ka uz mirkli biju laimīgākais cilvēks pasaulē.
Savukārt kolēģa piecirstais otrais breksis lika man nolaisties uz zemes un izdarīt secinājumus, ka brekši šeit ir un ka manis dotais barības daudzums lielam baram ir ļoti mazs. Tādā seklumā vienas zivs izvilkšana tomēr pabaida citas, tāpēc nolēmu pēc katras zivs iemest pa nelielai tārpainai bumbiņai līdz mirklim, kad brekši sāks diktēt citu barošanas ritmu. Sākumā cope sekoja ik pēc katrām minūtēm 10–15, un pāris stundās mūsu tīkliņš jau bija pamatīgi piepildījies ar izcila izmēra zivīm: tikai divi brekšuki bija zem kilograma, pārējie – no 1,2 līdz 2,4 kg. Laime – pilnas bikses, abi ar kolēģi starojām un dziedājām Ventai slavas dziesmas.
Diena tomēr neiesila. Lai arī vienu brīdi no mākoņiem izlīda saule, tomēr gaiss siltāks nekļuva – pūta diezgan stiprs un auksts vējš. Tajā mirklī arī copes kļuva retākas – vidēji viens ņēmiens 40–50 minūtēs. Taču, tā kā zivju izmērs bija vienkārši ekselents, tad sevišķi sūdzēties nebija par ko. Mēģināju copi atsvaidzināt i ar papildu barības devām, i ar palielinātu tārpu daudzumu, tomēr tas būtisku uzlabojumu nedeva. Brekšuki turpat tuvumā bija, bet ēst vairs negribēja – tikai pa retam kāds atvēra muti svaigam kumosam. Tomēr to, ka viņi tur ir, varēja saprast pēc tā, ka svins grimstot itin bieži pusceļā atsitās pret zivju mugurām – 5–6 g pludiņš to visu lieliski parādīja.
Agrā pēcpusdienā nāca apziņa, ka jāprotas kaunu un nevajag spļaut dievam acīs – pa abiem bijām noķēruši nedaudz virs 30 brekšiem (es saskaitīju 32, kolēģis –33 J), kas kopā, tiesa, uz aci, bet diezgan pieredzējušu aci bija ap un virs 50 kg. Nolēmām, ka katrs pa trijiem paņemsim līdzi, jo tādi skaistuļi sen nebija ēsti, bet pārējos laidīsim vaļā – lai dzīvo un priecē mūs arī citu reizi.
Braucām mājās un spriedām: jā, viss jau dabā notiek tad, kad tam ir jānotiek. Ja paskatās kalendārā, patiesībā vēl ir ļoooti agrs pavasaris – zivis vēl nav iegājušas pat ne pavasara, kur tad vēl vasaras barošanās režīmā, tāpēc arī cope bija tik kaprīza. Tikai cilvēkam vienmēr visu vajag tūlīt un tagad... Tāpēc gribu jums pateikt: ne vienmēr necopē ir jāvaino vieta, barība, inventārs un vēl kaut kas – varbūt vienkārši jūs pats nedaudz steidzināt notikumus vai mēģināt piespiest zivis darīt to, ko viņas nemaz negrib. Dabā ne visi procesi notiek pēc cilvēka gribas, un labi vien ir. Bet vispār copēt ir forši, vai ne?