LV  |  RU  |  EN

10.06.2012.
Atkalredzēšanās ar fīderi

  

Normunds Grabovskis
 
 
Maija pēdējā nedēļā, ikdienas steigā braucot kaut kur pa Latvijas ceļiem, es ar šausmām konstatēju, ka... ir jau vasara! Tikko taču bija pirmā pavasara cope, tikko runājām, ka zivīm jānārsto, ka dabā nekas vēl nezied... Te – hops! – un jau smilgas līdz ceļiem, pļavās zied Jāņu zāles, un kokos zaļums jau kļuvis vasarīgi tumšs. Mjāāā, ko ar cilvēku dara darbs un pilsēta... Nē, tā nedrīkst, es taču purenes, smukās, dzeltenās purenes šogad redzēju tikai pa mašīnas logu un arī to, cik atceros, tikai vienu reizi... Nē, viss, ņemu atvaļinājumu (sapņot jau var) un braucu dabā!
 
Šķiet, neesmu vienīgais, kurš sevi pieķer pie tādas domas, – var jau strādāt un darboties, bet pie dabas uzlādēt baterijas ir jāiet obligāti. Copmanis bez tā nevar; ja viņš kādu laiku nav bijis pie ūdens (kaut vai peļķes bez zivīm), tad smadzenēs sākas neatgriezeniski procesi, un cilvēks var aiziet bojā... Tāpēc – mīļās sievas, draudzenes un vecāki, laidiet savus copmaņus pie ūdeņiem, vismaz uz pāris stundām, un redzēsiet, ka mājās atgriežas pavisam cits cilvēks!
Šoreiz atkal runāšu par fīderi – jo vairāk ar to makšķerēju, jo vairāk jaunu atziņu parādās; kaut ko pilnveidojam, no kaut kā atsakāmies. Aktīvo fīderētāju, kuri patstāvīgi pilnveido makšķerēšanas stilu, ar katru dienu kļūst vairāk. Protams, te liels paldies jāsaka internetam, kur katrs var dalīties pieredzē, var uzdot jautājumus un saņemt uz tiem kompetentas atbildes. Sakot – fīderis, es domāju klasisko fīdera copi, tātad ar barotavu, pastāvīgu iebarošanu utt. Dažiem cope ar fīderi skaitās, ja tiek izmantots vien attiecīga nosaukuma kāts, tāpēc reizēm rodas domstarpības. Zinot, cik bieži mainās makšķernieku paaudzes, es nedaudz atgādināšu pašus šī veida pamatus, tā sacīt, ābeci.
Fīdera kāts ir kā pagarināta ziemas makšķere – stingrs, ar mīkstu spici, kas kalpo ņēmiena parādīšanai tieši tāpat kā ziemā sardziņš. Lai kāts būtu maksimāli universāls, šīs mīkstās spices ir maināmas. Tātad tāds 3,9 m rīks 3,6 m garumā ir stingrs un jaudīgs, bet to 30 cm spici liek, vadoties pēc apstākļiem un ķeramo zivju izmēra. Tieši tāpat kā jebkuri citi kāti arī fīderi dalās cenu grupās pēc materiāla.
Parasti grafīta kātus pērk dažas reizes vairāk nekā stiklašķiedras un kompozītmateriālu ražojumus, bet ar fīderiem, vismaz pie mums, ir otrādi. Acīmredzot paralēles jāvelk ar to, ka fīdera bums Latvijā sākās vienlaicīgi ar lielo finanšu bēdu, tāpēc daudzi, kas citkārt būtu pirkuši augstāka līmeņa rīku, sākumā sagādāja stiklašķiedru, kā lielu plusu minot to, ka fīderis copes, pat aktīvas, laikā nav jātur rokās, ka nav tik garš utt. Un zināt – šiem argumentiem nevar nepiekrist, jo tiešām – paši populārākie garumi ir 3,3–3,6 m; 3,9 m – jau nedaudz mazāk. Taču, ja nopietni domājat par pievēršanos fīderim, iesaku skatīties vismaz uz vidējā līmeņa grafīta kātiem, piemēram, uz Salmo Diamond sēriju – sajūtas, strādājot ar labu darba rīku, ir neaprakstāmas!
 
Par saderību ar spolēm
Fīderim liek ne pārāk lielu, bet jaudīgu spoli – ja ar makšķeri esat paredzējis reizēm copēt arī karpas un zandartus, tad vēlams likt spoli ar dubulto jeb tā saucamo runner bremzi (kad viena bremze strādā kā parasti – tātad uz izvadīšanu, bet otra – uz spoles kasetes griešanās vieglumu gaidīšanas laikā).
Prasīsiet – kam tas vajadzīgs? Pirmkārt, paša drošībai un tam, lai kāts paliek jūsu, nevis pāriet Neptūna īpašumā, ja pieķeras negaidīti liela zivs. Piedevām pieķeras tā, ka sakampj ēsmu un uzreiz skrien prom, kā nereti gadās ar karpām, un jūs tajā brīdī neturat roku uz fīdera... Šādā gadījumā speciāli nenostiprināts kāts ar parasto spoli vienkārši tiek izrauts no statīva un iestiepts ūdenī (katru gadu zinu 5–7 šādus gadījumus) vai arī ar pirmo zivs rāvienu lupatu lēveros tiek sarauta visa jūsu sistēma. Runner sistēmas spole to neļauj – zivs skrien prom, bet spoles kasete vienkārši griežas un ar griešanās skaņu piesaista jūsu uzmanību. Jūs saķerat kātu, pusapgrieziens ar spoles rokturi un vienlaicīgi piecirtiens; spole pārslēdzas uz izvadīšanas bremzi, un viss notiek.
Otrs iemesls par labu raneriem ir kaprīza plēsēju cope uz dzīvo zivtiņu – tie ir lielie asari un zandarti. Daugavas, Lielupes un zandartu ezeru klienti zina, ka ir brīdis, kad zandartu pierunāt var praktiski tikai uz maili vai zivs gabaliņu, un arī pati cope ir tāda knapa, knapa. Nedaudz pavelk – kā viņš jūt pretestību, tā pamet ēsmu, un viss! Pareizi noregulēta runner spole padara gruntsmakšķeri zandartam nejūtamu – tas saķer mailīti un uzmanīgi gaida, kas notiks. Ja viss okei, paiet nedaudz sāņus, lai bez steigas notiesātu savu lomu. Spole ļauj viņam pārvietoties to metru vai divus uz malu un nesajust pretestību. Kad maile vēderā, zandarts dodas tālāk medīt vai nosnausties – to redz pēc tā, ka spole atkal sāk griezties. Šajā mirklī jāņem kāts un jāpiecērt.
 
Auklu alternatīvas
Strīds par fīderu auklu ir tikpat vecs kā pats fīderis. Jautājums ir – ņemt monofilo vai pīto. Pirmās lielākais mīnuss ir staipīšanās, tātad tāla iemetiena, sānstraumes un līdzīgos apstākļos ar to var neredzēt daļu kaprīzo copju. Straumē resnāka monofilā rada lielāku pretestību, un vajag attiecīgi smagāku barotavu. No otras puses, tieši pateicoties monoauklas staipīgumam, var izmantot supersmalku pavadiņu un tievu āķi, kas gan vairāk ir tīri sportiska izvirtība, bet tomēr – ir. Nu un, protams, neatsverams monofilās auklas pluss ir cena, kas ir reizes četras zemāka nekā pītajai. Vienu gan gribu teikt – ja izvēlaties monofilo auklu, tad meklējiet pēc iespējas cietāku, speciāli fīderim paredzētu.
Ar pīto ir cits stāsts – tā nestaipās nemaz; attiecīgi viss, ko zivs dara ar jūsu ēsmu, uzreiz parādās uz spices. Tas, protams, ir ļoti labi, bet, izmantojot pīto auklu, spriegojumam un spices jutībai (lai zivs jau pašā copes sākumā nesajustu nekādu pretestību) ir daudz lielāka nozīme, sevišķi tas attiecas uz stāvošiem ūdeņiem, kur zivis ir daudz kaprīzākas nekā upēs.
Mans ieteikums tomēr būtu fīderēšanas apguvi sākt ar monofilo auklu, sevišķi, ja pieredze ar pīto nav liela. Tas ir tāpat kā skolā – sāk ar vienkāršāko un tad pamazām pāriet uz sarežģītāku līmeni. Tādam fīderim Vienkāršajam upē, ezerā un dīķī prasās pēc 0,25–0,28 mm monofilās auklas. Vēlāk jau pats sapratīsiet – vajag jums smalkāku vai ne. Ja tomēr uzreiz skatāties uz pīto, tad optimāls izmērs pamatauklai sākumam būtu 0,13–0,14 mm. Kad kādu sezonu būsiet nofīderējis, tad varēsiet secināt – vai viss ir okei, vai kas ir jāmaina. Ja jāmaina – tad tikai uz tievo pusi...
 
Montāžu metodikas
Vēl neatņemama klasiskā fīdera sastāvdaļa ir barotava. Ja palasīsiet interneta forumus, ar izbrīnu secināsiet, ka barotavas stiprināšanas veids uz vai pie auklas jeb tā saucamā montāža izraisa milzīgas diskusijas un strīdus! Un ne tikai iesācēju, bet arī rūdītu copmaņu vidū. Es vēl saprotu, ja strīdas sportisti, tur – jā, jāizvelk ir katrs grams un jārealizē katrs spices trīceklis, bet ikdienas cope taču ir domāta priekam, nevis galvas piestumšanai ar nevajadzīgu informāciju! Jūs taču, atvedis mājās skaistas zivis, lielāties ar lomu, nevis mājiniekiem stāstāt, ka šo es noķēru uz tādas un tādas sistēmas, bet šo – uz tādas un tādas...
 Īsumā aprakstīšu dažas fīdera montāžas. Visas tās ir šausmīgi vienkāršas, tieši tāpat kā pati makšķerēšana.
Pirmā montāža. Pretsavērpējs, pati vienkāršākā un, iespējams, arī labākā sistēma. Pretsavērpējs ir tāda plastmasas trubiņa ar noliektu galu (ir gan arī pilnīgi taisnas, bet ne par to ir stāsts), trubiņai ir uzmontēta vai piemontēta karabīne, pie kuras tad stiprina barotavu. Pretsavērpēji ir ļoti dažādu resnumu, krāsu un garumu, lielākoties tas viss ir bez kāda praktiska pamatojuma, tāpēc nekādus būtiskas izmaiņas neredzēsiet, ja nomainīsiet zaļu pretsavērpēju pret melnu vai 7 cm garu pret 10 cm. Nu varbūt tik vien, ka teorētiski ar garāku pretsavērpēju, pavadiņa ap pamatauklu apmetas retāk vai vispār nekad. Sistēmā pamatauklu pretsavērpējā iever no īsā gala un auklas galā piesien visparastāko griezuli, bet tāda izmēra, lai tas neiesprūst pretsavērpējā. Griezulim otrā galā piesien pavadiņu ar āķi, pie pretsavērpēja karabīnes piekabina barotavu, un viss – sistēma ir pilnībā gatava darbam.
Šīs montāžas teorētiskais mīnuss ir tas, ka neredz mirkli, kad zivs, paņēmusi ēsmu, nāk uz krastu. Taču praktiskajā copē šis brīdis ir ļoti īss – tik, cik pavadiņas garums, un tas nu noteikti nekas nav, tāpēc tieši pretsavērpēju var uzskatīt par populārāko un vienkāršāko fīdera montāžu. Vienīgais mīnuss varētu būt, copējot vietās, kur ir akmeņi, celmi utt., – tā ir paša pretsavērpēja cena. Tā gan nav liela, bet dažiem arī tik ir arguments... Veikalos viens maksā 20–40 santīmus.
Otra montāža. Par pašu jutīgāko un arī vienu no lētākajām fīdera montāžām vairākums copmaņu ir atzinuši nesimetrisko cilpu. Tā ir no resnas makšķerauklas uzsieta paliela cilpa ar speciāli uzpītu turētāju pavadiņai. Varbūt izklausās sarežģīti, bet patiesībā ļoti vienkārša sistēma, kuras siešanai var izmantot vecās auklas. Izmaksas: metrs auklas, viena karabīne, viens griezulis, un galvenais – lai cik zivs uzmanīgi ņemtu ēsmu, šī sistēma parādīs visu.
Trešā montāža. Es savos fīderēšanas pirmsākumos cītīgi turējos pie otrās sistēmas, bet tad izdomāju vēl vienkāršāku, varbūt ne tik jutīgu, bet mani tā pilnībā apmierina. Kā jau vienmēr – progresa dzinulis ir slinkums un aizmāršība, un arī pie šīs sistēmas rašanās ir vainīga aizmāršība. Izbraukdams uz copi, nepaskatījos, vai resnā aukla, no kā uzsiet nesimetrisko cilpu, ir somā vai nav. Izrādījās, ka kaut kādu iemeslu dēļ esmu to izņēmis... Pretsavērpēju nav kā sugas, abet makšķerēt ta gribas...
Uzvēru barotavu, precīzāk – griezuli ar karabīni, pie kuras kabināt barotavu, uz auklas pa taisno un piesēju griezuli. Nē, tā nevar, jo barotava, dauzoties pret griezuli, agrāk vai vēlāk pārsitīs auklu. Tātad vajag kaut ko pa vidu! Sākumā gribēju ielikt 2–3 cm garu tievas gumijas trubiņu, bet tādu neatradu, tāpēc uzvēru uz auklas 3 garenus silikona stopus, ko izmanto slīdošajiem pludiņiem vai zem slīdošajiem sviniem kā amortizatorus. Rezultātā sanāca ļoti kompakta un simpātiska montāža, piedevām, kad karabīnē iekar barotavu, no stoperiem izveidojas tāds kā pavadiņas turētājs, kas neļauj pavadiņai pīties ap barotavu. Pirmā cope pierādīja, ka sistēma ir visnotaļ darba spējīga, un, kā izrādījās vēlāk, ko līdzīgu angļi lieto jau sen.
 
Barotavu bingo
Kādas tikai barotavu formas nav izdomājuši ražotāji: apaļas, ovālas, kantainas un pat trīsstūrveida, ar spārniņiem un ar ūsām... Teorētiski katrai formai varētu būt savs pluss, bet kad tu, cilvēks, kādu laiku pafīderē, tad saproti, ka tikpat labi praktiskajā makšķerēšanā var apstāties pie noteiktas sērijas vai formas un lieki nečakarēt sev smadzenes. Te es runāju nevis par specifiskajām spārnotajām un tamlīdzīgām barotavām, bet gan par masveida produktu, kas ir praktiski visu veikalu plauktos. Sākumā liekas, ka apaļa barotava veļas, kantaina ne, bet, kad apskaāmies uz dažādu formu akmeņiem citu citam blakus uz upes gultnes, tad nākas secināt – ja straume ir liela, tad aizveļ i kantainos, i apaļos. Tāpēc loģisks secinājums – izvēloties barotavu fīderēšanai, daudz svarīgāks par formu ir tās svars! Jūs taču negribat, lai barotava ieraktos pēc iespējas dziļāk dūņās, jūs gribat, lai tā nogultos noskatītajā vietā un noturētu nostieptu auklu.
Upē vēl papildus nāk straume, visādi citādi barotavai vienkārši jāguļ uz grunts. Tieši šī iemesla dēļ veikalos barotavas pārsvarā ir apaļas – tādas ir gan vieglāk izgatavot, gan arī ir viegli pielādēt un tikpat viegli izlādēt. Ezeros un dīķos galvenokārt lieto barotavas no 10 līdz 40 gramiem atkarībā no iemetiena attāluma, makšķerēšanas dziļuma, sīkzivju daudzuma vidējos slāņos un vēja stipruma – viļņu lieluma. Jo mierīgāks laiks un seklāks ūdens, jo vieglāku un mazāku lieto. Upēm to svars tikai no 40 g sākas! Latvijas upēs, ja neņem vērā palu laiku, tad vairākumā gadījumu reti kad vajag lielāku par 80 gramiem. Nu, maksimums, 100 g – lielākā, straujākā atvarā, bet pamatu pamatos ejošais lielums ir 50–70 grami.
Pērkot barotavu, jāpievērš uzmanība arī groziņa izmēram: ir ļoti lielas, vidējas un arī izteikti mazas barotaviņas. Lielās izmanto starta iebarošanai, retāk starpbarošanai – tādas jums arsenālā pāris vajag noteikti. Ja copējat upē, tad ņemiet 50–60 g barotavu – tā lielos vilcienos derēs visiem dzīves gadījumiem. Ja strādājat stāvošā ūdenī, pērciet 20-gramīgu variantu. Vidējo izmēru izmanto tādā ikdienas copē, bet mazie, īsie un visādi citādi samazinātā groziņa modeļi noder izcili kaprīzas copes un neliela zivju daudzuma reizēs, kad vajag ļoti maz barības. Piemēram, nelielā upē, nelielā dīķī, kad ar lielāku ēdamā daudzumu zivis ātri piesitīs kuņģi vai kad esat labi sastrādājis vietu un negribat papildus trokšņot. Piemēram, lielo karūsu un līņu copē seklumos.
 
Pavadiņas un āķi
Daudziem aktuāls jautājums ir pavadiņas resnums un garums, kā arī āķa izmērs – kādu izmantot, copējot ar fīderi? It kā jau gruntsmakšķerēm pieņemts likt resnāku auklu un rupjākus rīkus vispār, bet fīderis skaitās tāda moderna gruntene. Viennozīmīgi pareizo recepti jums neiedos neviens, jo katra copes reize ir savādāka, tomēr zināmas sakarības visā tajā procesā ir.
Tātad, ja copē brekšus, uz āķa liekot slieku pušķi, izmanto 0,14–0,16 mm pavadiņu un smalkus, bet stingrus 12.–8. numura āķus! Nedrīkst aizmirst – jo tievāku pavadiņu liek, jo vairāk jāatlaiž spoles bremze! Kad fīderēšanā ir jau zināma pieredze, var izmantot arī tievāku pavadu, bet tas ir jau cits stāsts. Ja, brekšojot izmanto mazāku ēsmu, piemēram, 2–3 mušu kāpurus, plus slieka vai 3–7 motiļi, tad jāuzliek arī mazāks āķis; pavadiņas izmērs var palikt tas pats. Raudām, pličiem un līdzīgiem radījumiem izmanto 0,12–0,14 mm pavadiņu un atkarībā no ēsmas 14.–10. numura āķus. Ja copē nelielas karpas – nu, tādas līdz kilogramiem 3–5, tad izmanto 0,18–0,2 mm pavadiņas ar 10.–8. numura āķiem.
Āķiem gan jābūt uz pusi resnākiem nekā brekšojot, jo karpa ir spēcīgāka un var tos atliekt. Tāpat tievie āķi griež zivīm lūpu – tātad potenciālais loms var atbrīvoties un satraumēt sevi. Lai no tā izvairītos, jāņem pareizi āķi. Bieži, pat pieredzējuši copmaņi, pieļauj milzīgu kļūdu, sienot tos pārāk lielus... Āķim jābūt tik lielam, lai uz tā varētu uzlikt ēsmu – ne vairāk!
Nu tādai īstai fīderēšanai vēl trūkst tikai makšķeres turētāja, barības spaiņa un krēsliņa ar somu, kur visu salikt... Ak, jā, arī pašu barību un ēsmas vēl vajag sagādāt!
Par ēsmām runājot: fīderēšanā izmanto praktiski visu to pašu, ko pludiņmakšķerēšanā – izņemot vienīgi maizes bumbiņas un mīklas, kas vienkārši sliktāk turas uz āķa. Arī copes noteikumi tie paši – jo sliktāk un kaprīzāk zivis ņem, jo mazāku kumosu uz mazāka āķa viņām jāpiedāvā, un otrādi – jo zivis aktīvākas, jo lielāku liek kumosu un āķi, nepārspīlējot, protams.
Lai arī barības un iebarošana vispār ir mūžīga un ļoti plaša tēma, tomēr, kad nedaudz tajā iedziļinās, tad tas velns nemaz nav tik melns, sevišķi, ja uzticas profesionāļiem un izmanto gatavās, veikalos nopērkamās mantas. Tur visas vajadzīgās sastāvdaļas jau ir iekšā – vien atplēš iepakojumu un samaisa ar ūdeni...
Ja barību, labu barību, gribas izgatavot pašam, tad gan ir ko paņemties, un tas sanāk arī dārgāk. Tomēr daļa copmaņu izvēlas šo ceļu – galvenais, lai pašam ir prieks par paveikto un lai zivis to novērtē. Fīderēšanas sākuma gaitās labāk tomēr izmantot gatavās barības, piemēram, Salmo Fīderis vai Upe; cena – ap 2 latiem par kilogramu. Kilograma pietiek praktiski dienai, tāpēc uz kopējā fona, barība noteikti nebūs tas lielākais robs budžetā.
Patiesībā jau fīderēšana ir dikti forša lieta – apsēdieties ērtā krēslā, iemetiet makšķeri, baudiet dabu un ar acs kaktiņu vērojiet spici... Ooo, šī nodreb un tad tā lēnām, bet stabili paliecas par pāris centimetriem... Smadzenes pat nepaspēj padomāt, kad rokas jau ir piecirtušas – makšķere lokās, spoles bremze dzied, dzeltenīgi tumšs brekšu paps lēnām kūleņo uz krasta pusi! Ehhh, ja vēl pēc tam viņu, tādu smukiņu un pa muguru atfilētu, nober ar dillēm un lociņiem, viegli apsāla un tad stundu patur kūpinātavā karstos dūmos – nu feini, nu dikti feini, ko es jums arī novēlu! Līgo!!!