LV  |  RU  |  EN

10.07.2012.
Virtuves vārdene copmaņiem

 Normunds Grabovskis

 
Ogām, dārzeņiem, zaļumiem un visādiem citādiem labumiem ir pilni dārzi, lauki, tirgi un veikali, sācies vasaras pilnības laiks. Jūlijs un augusts – lai vai kā – tomēr ir visražīgākie gada mēneši, kad ienākas audzētais, cilvēks pat īsti nezina, ko ēst, gribas visu, viss tik garšīgs... Domājat, ar zivīm ir savādāk? Nē, tieši tāpat raža ienākas arī zemūdens dārzos un tīrumos, rezultātā daudzas zivis pārslēdzas uz to un mūsu tradicionālajām ēsmām nemaz neskatās virsū. Tāpēc tieši šajos mēnešos vislielāko vērību jāvelta tam, ar ko viņas pievilina un ar ko ķer.
 
Par maku un paku attiecībām
Kā jau sapratāt, runa šoreiz būs par barībām, to piedevām un vasaras vidus ēsmām. Par to, ka šī tēma vienmēr ir aktuāla, liecina arī daudzie jautājumi, ko man uzdodat mūsu žurnāla mājaslapā (tur savas sasāpējušās copes problēmas varat atstāt uzreiz, kamēr emocijas vēl nav atdzisušas).
Pēdējā laikā parādās dažādu iebarojamo reklāmas: vieni sola zemu cenu, bet nepasaka, ka iepakojumā ir par pārsimts gramiem mazāk, nekā solīts; citi nopērk vidējas klases mantu lielos maisos, fasē mazos iepakojumos un visiem stāsta, ka ir vietējie ražotāji un ar to viņu produkts ir unikāls; vēl citi otrā pasaules malā pērk lētāko preci, bet šeit to pārdod kā augstas klases produktu… Vienvārdsakot, arī šai tirgū ir tāda pati situācija kāda visur citur, jo lielākā daļa tirgotāju paši nav makšķernieki. Tāpēc viņiem ir pilnīgi vienalga, ko pārdot, galvenais ir nopelnīt – kas ir jebkura biznesa pamatā. Pret to nevienam nekas nebūtu iebilstams, ja vien... ja vien situācija ar copmaņu maku saturu būtu nedaudz citāda. Varbūt es sāku izklausīties pēc veca marasmātiķa, bet man vienkārši šī tēma ir dvēseliski patiesi tuva – jau gadus desmit žurnālā un internetā skaidroju barības un mācu to pasniegšanu – un varu teikt, ka situācija pie ūdeņiem ir kardināli mainījusies!
Ar kaut ko iebaro praktiski jebkurš, kurš nāk uz copi ar domu par mierīgajām zivīm. Tāpēc ļoti negribētos, ka jaunā paaudze aizietu pa nepareizo ceļu – jo parasti jau viss sākas ar aiziešanu līdzi draugiem vai kādam radagabalam, un, ja aizej vienreiz, otrreiz un neko nenoķer, zūd interese. Bet, ja aizej un noķer, piedevām smuku zivi, tad ar cilvēku ir pagalam – tas ir mūsējais uz visu atlikušo dzīvi.
 
Par pavāru palīgiem
Par lielākajiem barību testētājiem viennozīmīgi var uzskatīt sportistus, kuri, gatavojoties vienām sacensībām, nedēļas laikā ūdenī iemet tikpat, cik parasts copmanis teju visā sezonā. Tieši ar sportistu līdzdalību var iztestēt arī piedevu un aromatizatoru darbību. Viena lieta ir iebarot vietā, kur ir daudz zivju un neviena makšķernieka, bet pavisam cita – pievilināt zivis tad, kad apkārt tikpat cītīgi baro citi sportisti. Tieši tad parādās katras barības plusi un mīnusi. Tāpēc nav jābrīnās, ka visi slavenākie pasaules barību ražojošie uzņēmumi pieder sportistiem vai sporta makšķernieki tajos veic visus nopietnos testēšanas un recepšu izveides darbus. Jo labu, strādājošu mantu var radīt tikai un vienīgi cilvēks, kurš saprot, ko dara!
Vispirms par barību kā tādu. Patiesībā jau tiešais tās uzdevums ir pievilināt zivis copes vietai, rosināt ēstgribu, noturēt šajā vietā maksimāli ilgi, bet nepārēdināt, respektīvi – panākt, ka zivis ir aktīvas visu makšķerēšanas laiku. Profesionāli veidotas barības tiek izstrādātas konkrētai sugai, ņemot vērā katras īpatnības, piemēram, ko, cik un kā viņas ēd. Tieši tāpēc rezultāts gan sastāvdaļu proporcijās, gan krāsā, gan maluma raupjumā ir tik atšķirīgs!
Viena ingredienta, piemēram, grauzdētu un maltu kaņepju sēklu, var būt gan 3%, gan 15% masas, jo kādai sugai tās patīk vairāk, kādai mazāk. Labākajās, sportam paredzētajās barībās var būt pat 70 un vairāk sastāvdaļu, kas produktu padara praktiski universālu jebkuros apstākļos. Diemžēl tāda manta attiecīgi arī maksā…
Katrā profesionālā barībā jābūt pamatam – lietām, ko zivis ēdīs. Parasti tās ir dažādas rīvmaizes, malti, grauzdēti un visādi citādi apstrādāti graudaugi. Klāt nāk pievilinātāji – tās ir dažādas dabīgas un ķīmiskas smaržu un garšu uzlabojošas piedevas. Jo augstākas klases izstrādājums, jo vairāk ir savstarpēji sadzīvojošu un vienam otru papildinošu aromatizatoru – jo ilgāk tie turas barībā. Nopietnākajiem ražotājiem ir savas maizes ceptuves vai līgumi ar lielākajām valstu ceptuvēm, un pēc īpašām receptēm tiek taisīti gan cepumi, gan maizes, kas vēlāk tiek samaltas dažādās frakcijās un veido daudzu barību pamatmasu. Man ir bijusi tā izdevība būt pasaules lielākajā – Sensas – ražotnē. Ehhh, divas dienas pa turieni ņēmos un paliktu vēl vismaz pusmūžu – kā man tas viss process patīk...
Tātad barībā kā atsevišķas grupas var izdalīt: pamatmasu – bāzi, kas var saturēt vairākus desmitus sastāvdaļu; garšas un smaržas uzlabotājus – atraktorus; un vēl ir tāda grupa kā irdinātāji – lai masa nesaliptu un negulētu uz grunts kā klimpa. Tāpat ir saistvielas, kuru uzdevums ir tik atšķirīgās sastāvdaļas saturēt kopā mešanas un bumbu jukšanas laikā, lai produktu var lietot jebkurā dziļumā un jebkurā straumē. Tieši tāpat sastāvā jābūt lietām, kas paātrina apēstā izvadīšanu no zivs vēdera, lai tās visu laiku gribētu uzkost – tātad atrastos vieta arī mūsu piedāvātajam kumosam! Vēl neatsverama lieta atsevišķos veidos ir balasts – lai ūdenī barība turētos tur, kur tai ir jāturas, nevis izskalotos pa pusupi.
Pavisam nesen, vien pirms gadiem 10–12, nopirkt normālu barību, nemaz nerunājot par pasaules vadošajām lietām, pie mums nevarēja, tāpēc sportisti tās būvēja paši. Galvenā problēma bija par sakarīgām cenām sagādāt izejvielas; otra – tās kaut kur glabāt. Iedomājieties – cilvēks nopirka 30 kilo maisu saulespuķu spraukumu, plus sojas spraukumu maisu, tāpat rapšu spraukumu maisu, kukurūzas putraimus, miežu un kviešu putraimus, ziemesriekstus, kaņepju sēklas, linsēklas, kokosriekstu skaidiņas, 5–7 veidu cepumus, baltmaizes, rupjmaizes, tad vēl kūku un to atgriezumu rīvmaizes, koriandru, ķimenes, sausās dilles, vanilīnu, kanēli, kakao un praktiski visas garšvielas, kas tiek izmantotas konditorejā, – tad pirms mačiem uz pāris vakariem visi mājinieki bija jādzen ārā no virtuves! Pannās grauzdējās rieksti un visvisādas sēklas, kafijas dzirnaviņas un gaļas mašīnas mala sēklas un cepumus, viss tika pierakstīts, lai receptūru varētu atkārtot vai uzlabot, vienu vārdu sakot, ņemšanās bija ne pa jokam! Un, ja tas notika paralēli darbam un ikdienas dzīvei, tad bieži naktis pirms mačiem tika pavadītas virtuvē.
Tāpēc es visiem silti iesaku: nečakarējiet sev smadzenes – nopirkt gatavu mantu veikalā ir daudzreiz lētāk un ērtāk, nekā ko līdzīgā kvalitātē uztaisīt pašam. Ja neticat, tad pamēģiniet uztaisīt pāris kilogramus barības pēc visiem noteikumiem. Otru reizi to darīt vairs negribēsies – sevišķi, ja esat ikdienas steigā ierauts un par gatavošanos brīvdienu copei atceraties tikai piektdienas otrajā pusē.
 
Ātrās omletes vietā
Varu iedot tādu vienkāršu recepti – derēs brekšu un līdzīgu zivju copei gan ar fīderi, gan pludiņu.
Ņem 0,5 kg baltmaizes rīvmaizi (nevis lielveikalos nopērkamo speciālo panējamo, bet gan tieši no maizes taisītu); ņem gramus 300 rupjmaizes rīvmaizes, nopērk pa bišķim, nu – pa 100 g, pilnīgi atšķirīgu cepumu, teiksim, 3 veidus: kakao vai šokolādes, parasto Selgu plus ar kokosa skaidiņām un aromātu. Vēl vajadzēs gramus 200 kukurūzas putraimu, gramus 200 auzu pārslu, 100 g zemesriekstu, veselas nesālītas saulespuķu sēklas – ap 100 g, kaņepju sēklas – gramus 100, plus 50 g ķimeņu, 50 g koriandra, gramus 200 linsēklu, tad gramus 50 vaniļas cukura, gramus 50 kakao, gramus 20 malta kanēļa. Uz pannas, visu laiku maisot, apgrauzdē zemesriekstus, saulespuķu sēklas, kaņepes, auzu pārslas un linsēklas. Pēc tam var malt – principā jādabū divu frakciju masa. Smalki samalt vajag koriandru, ķimenes, kaņepes, linsēklas un saulespuķu sēklas, nedaudz rupjāk – zemesriekstus, cepumus un auzu pārslas.
Kad tas izdarīts, var jaukt visu kopā un kārtīgi samaisīt. Un jāmaisa tiešām kārtīgi – jāsanāk forši smaržojošai, ne pārāk rupjai masai – to vajag sadalīt divās vienādās porcijās, sabērt polietilēna maisos un aizsiet. Viss, divas nelielas porcijas esat uztaisījis, tagad var apsēsties un uz papīra smuki sarēķināt – cik jums tas ir izmaksājis. Piedevām neaizmirstiet pieskaitīt arī elektrību un ūdeni, nemaz nerunājot par paša darbu. Rezultātā sanāks, ka nopirkt šāda līmeņa gatavo preci ir krietni lētāk un ātrāk.
 
Izvēles, ko izvēlēties
Tomēr – lai pirktu, ir jāzina, ko tieši. Arī barību pasaulē, tieši tāpat kā citās jomās, ir savi līderi, kuru produkti tiek izmantoti visaugstākā līmeņa sacensībās un vissarežģītākajos copes apstākļos. Arī ikdienā šīs barības, piedevas un atraktori ir izmantojami un strādā perfekti, diemžēl ne visi to var atļauties. Plus efekts ikdienas copē nav daudz labāks par to, ko var sasniegt krietni lētāk. Tāpēc populāri ir arī tā saucamie otrā plāna spēlētāji, kuru produkti ikdienas makšķerēšanai noteikti nav slikti. Tie tāpat ir būvēti pēc visām labākajām tradīcijām un no kvalitatīviem produktiem, vienkārši ražotājiem nav izdevīgi izlaist vēl augstākas kvalitātes produktus, jo tie iznāk dārgi, un pat pārtikušajās valstīs copmaņi tomēr skatās uz cenām, tāpēc cīnīties par pasaules līdera godu sanāk dikti sālīti.
Katrā valstī ir savi barību tirgus līderi, kas bieži vien ir vietējie ražotāji. Par pilnīgu un absolūtu pasaules līderi augstākā līmeņa barībās var uzskatīt franču Sensas. Zināmā mērā šis vārds, protams, ir izveidots caur pasaules un Eiropas čempionātu sponsorēšanu, vadošo sportistu atbalstīšanu un citām dārgām aktivitātēm. Tomēr mersedess ir un paliek mersedess, un tieši tāpat ir ar Sensas. Var runāt daudz un reklamēt daudz ko, bet, kad nonāk līdz pasaules gada nozīmīgākajām sacensībām, tad 85–90% visu dalībnieku ķer ar Sensas, un tā ir labākā reklāma, kādu vien var vēlēties.
No otrā plāna spēlētājiem, kuru produkti ir pārstāvēti pie mums, Latvijā noteikti ir jāpiemin poļu lielražotājs Traper. Polijā vispār situācija ir nedaudz savādāka – tur lielais vairākums ūdeņu un makšķerēšanas organizēšana ir atdota klubu un biedrību, federāciju pārziņā. Valsts ir milzīga, cilvēku daudz, un ļoti augstā līmenī ir tieši makšķerēšanas sports, kas aiz sevis velk līdzi arī kvalitatīvu barību un inventāra radīšanu vietējam tirgum. Lielisks piemērs tam ir arī Itālija, kur popularitātes ziņā makšķerēšanas sports ir nākamais aiz futbola – tur attīstās daudzi pasaulē slaveni inventāra zīmoli, kam līdzi nāk arī barības.
Tieši tā savulaik tās sāka ražot leģendārais poļu sportists Edmunds Gutkēvičs, radot preču zīmi Gut Mix. Tāpat arī mans draugs un skolotājs, 11-kārtējs Polijas čempions Boguslavs Bruds – nu jau gadus piecpadsmit ražo visaugstākā līmeņa barības, nosaukums – Boland (var nopirkt arī Salmo veikalos). Vēl Polijā ir spēcīgs ražotājs Dragon, kura produkti arī ir dabūjami pie mums. Mūsu dienvidu kaimiņi leiši arī ir dikti aktīvi uz ražošanu: ir vismaz trīs ražotnes, kurās gatavo vidēja līmeņa preci. Tomēr mazais un salīdzinoši nabadzīgais Baltijas tirgus, kur lietuvieši tās realizē, neļauj radīt laba līmeņa produktus par normālu cenu.
Daudz izplatītāka prakse ir atrast tīkamu ražotāju, piemēram, firma Salmo – manu draugu Boguslavu Brudu Polijā, kurš ir ar mieru savā rūpnīcā pēc mūsu kopīgi izstrādātajām receptēm taisīt barības ar Salmo vārdu un garantē, ka tās neražos nevienam citam. Visi apmierināti: kompānija nopelna gan uz ražošanu, gan lētāku izejvielu iepirkšanu; Salmo par godīgu cenu nopērk unikālu produktu, ko radījis viens no labākajiem sava aroda meistariem pasaulē, savukārt makšķernieki var iegādāties ļoti labas kvalitātes preci par produktam pilnībā atbilstošu cenu.
Turpmāk tekstā es minēšu vārdus vidējas aromatizācijas barība, ar tiem es domāju Salmo un līdzīga līmeņa barības, veikalos tās parasti ir cenā ap 1,8–2,2 latiem par kilogramīgu paku.
Tad nu atgriežos pie sākotnējās tēmas – tātad dabā viss briest, zivis arī kļuvušas izvēlīgākas, aromātu un garšu daudz. Mūsu uzdevums ir pasniegt viņām ko tādu, no kā atteikties būs pagrūti, un... makšķerēt tur, kur zivīm dabas dotā ēdienkarte nav tik plaša un līdz ar to viņas ir atsaucīgākas.
 
Mēneša piedāvājums
Jūlijs nu ir tas mēnesis, kad var ļaut vaļu fantāzijai – barības gatavošanai vai uzlabošanai der praktiski viss, ko var atrast virtuvē: medus, sīrupi, ievārījumi, kakao, šokolāde un lērums citu garšīgu lietu. Ja ar finansēm viss ir kārtībā, tad makšķernieku veikalos var nopirkt speciālus aromatizētājus – atraktorus, kuri ir daudz koncentrētāki par konditorijas garšvielām. Piemēram, Sensas šķidro aromatizatoru sērijā Aromix ir vairāk nekā 20 garšu un smaržu varianti. Es nesaku, ka tos visus jums vajag, bet pāris ejošākie par lieku nebūs. Ticat vai ne – reizi pa reizei tie izglābj copi!
Man pašam visiecienītākais ir brekšu atraktors Bremes: smarža kā izkausētām ledenēm, arī garša salda – reizēm, pilnīgā bezizejā, to izmantoju pat mačos. Tad gadās, ka zivis pienāk un izdodas uzlabot rezultātu, bet godīgi atzīšos – tikpat bieži arī nepienāk… Tomēr es šim atraktoram ticu. Tāpat starp populārākajiem varu nosaukt atraktoru ar motiļu aromātu un garšu. Neprasiet, kā viņu iegūst – nezinu, bet strādā! Ilgi sēžot vienā vietā, zivis pie barības pierod, paiet pāris stundas un viņas ir pieēdušās. It kā arī nebūtu iebildumu noprovēt vēl kaut ko garšīgu, bet to pašu vairs negribas. Tad jūs pielejat barībai nedaudz jauna aromāta un garšas, iemaisāt to nelielā porcijā un iedodat! Ooo, jauns servējums! Un aktivitāte sākas ar jaunu vilni.
Jūlijā tradicionālās zivis ir breksis, karpa, karūsa, līnis, dažās upēs rauda un baltais sapals, vēl retāk sapals, ālants un vimba. Tad nu tiem, kas man tic, es iedošu pāris receptes, kā tikt pie ļoti skaista loma.
Tātad upe, piemēram, Venta, Gauja, Mūsa un Lielupes augštece. Mērķis: rauda un sapals – sugas, kuras pamatā barojas ūdens vidējos un augšējos slāņos. Jūsu uzdevums ir savākt aktīvās zivis vienā vietā. Bet raudas nestāvēs kā sivēni pie siles, viņas turēsies nedaudz zemāk no barības, tāpat viņām patīk barības mutulis, nevis cietas bumbas – tāpēc gatavo arī attiecīgu barību. Tomēr jāatceras, ka tuvumā ir arī sapali, iespējams, arī smuki sapali – galu galā, vasarā arī raudas ķer pašā lielākajā straumē, tur mēdz uzturēties vairākums zivju, jo ūdens kustas, mutuļo un bagātinās ar skābekli.
Tad nu ņem 2 kilo Salmo raudu barības (var arī universālo vai kādu citu tumšo variantu) un ber spainī. Pielej aptuveni puslitru ūdens un kārtīgi iemaisa, lai masa vienmērīgi sasūc ūdeni. Jau laicīgi jāparedz, uz ko ķersiet, – raudai upē vasaras vidū ir pāris teicami strādājošas ēsmas, piemēram, konservētā kukurūza, rupjmaizes mīkstuma bumbiņas, rupjmaizes un staipīgas baltmaizes garozas gabaliņi, vārīta grūba un reizēm arī mušu kāpuri vai to kūniņas – kasteri. Ja izmantosiet kukurūzu, tārpus, garozas, tad pirms starta bumbu veidošanas nedaudz ēsmas vēlams iemest arī barībā.
Pirmo barojumu taisa no 3 cietām, smagām bumbām, kam jānoguļas uz grunts. Ja straume ir ļoti liela un dziļums virs 1,5–2 m, tad labāk klāt likt vidēji smagu zemi – kādus 2–3 kilo. Tātad 3 cietas grunts bumbas un 2 bumbas tādas, kas izjuks pēc atsišanās pret ūdeni vai pusūdenī. Bumbas jāmet tieši tur, kur makšķerēsiet, nevis augstāk – barojiet tieši tur, kur ķersiet!
Pirmajiem pludinājumiem uzlieciet lielu ēsmu un dziļumu regulējiet tā, lai pavadiņa iet pa grunti – ja sapals vai ālants ir tuvumā, viņš pieskrien pirmais un ēd pilnu muti. Dzidrā ūdenī esmu redzējis, ka tāds pusotra kilo sapals pienesas pie bumbas mana kulaka lielumā un ar trīs sūcieniem apēd!
Ja pēc pirmajiem 10–15 pludinājumiem copju vairs nav, dziļumu noregulē tā, lai ēsma peld nedaudz virs grunts – centimetri 5–10 būs okei. Liek mazāku kumosu (viena kukurūza, 2–3 grūbas, 0,5x0,5 cm garoza, rupjmaizes mīkstuma bumbiņa zirņa lielumā, tiesa, to iesaku iepriekš sagatavot) un pludiņu. Tas izskatās tā: iemet nedaudz virs barotās vietas, nedaudz nostiepj auklu un ļauj pludiņam peldēt dabīgā ātrumā, vispār nemaz nepieturot. Ticat vai ne: ja trāpīsiet uz raudu copi, tad tieši šādi pludināta ēsma viņām patiks visvairāk – ņēmieni būs ļoti enerģiski, un pats ieiesiet baigā azartā. Runa jau nav par 100 g eksemplāriem, bet gan par kārtīgām 300–700 g pastalām, kādas vasarā nepavisam nav retums.
Turpmākā iebarošana ir jātaisa ar jūkošām bumbām, barībai jāpanāk ļoti mitra stadija, galvenais to aizmest līdz vajadzīgajai vietai, lai ūdenī veidotos kāruma un zemes duļķis. Raudām tas ļoti patīk – kad kādu brīdi ir copēts, barībai ieteicams pieliet vai piebērt kādu raudām domātu atraktoru. Var izmantot kaut ko no virtuves rezervēm, piemēram, maltas ķimenes, koriandru, sausas maltas dilles – jo sākumā zivis perfekti nāks uz galdu, bet pēcāk pie garšas un aromāta pierod, un jauna smarža atkal liek sarosīties.
Mazajās upēs jārēķinās, ka vienā vietā visas dienas copei zivju var nepietikt. Sabarojat, kādu stundu divas diezgan aktīvi velkat, un viss izbeidzas – tas ir normāli, šo laukumu esat izķēris. Tad paejiet metrus 100 sāņus, un viss sāksies ar jaunu sparu.
 
Par komercūdeņiem
Lai arī daļa copmaņu principiāli nebrauc uz privātajiem maksas dīķiem, tomēr ir daudz makšķernieku, kam pret tādu copi nav nekādu iebildumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pareizi veidotos dīķos tikt pie laba loma vasaras vidū nav nemaz tik vienkārši! Arī man nav nekādu iebildumu pret komercdīķiem. Mazliet par karpu copi, laikam jau jāsaka karpiņu, jo reti kur var izvilkt arī 7–10 un vairāk kilogramu, parastais izmērs ir līdz 5 kilo, kas arī ir visnotaļ patīkama zivtiņa, ja ķer ar smalkākiem rīkiem.
Te būs recepte, kas strādā vienmēr un visur, kur vien karpas esmu ķēris.
Ņem 1 kg Sensas Carp barību, jā, dārga, ap 4,5 latiem, bet noteikti labākā, kādu vien var iedomāties. Ņem 2 kilo pārtikas veikalā pirktu kukurūzas putraimu, aplej tos ar litru verdoša ūdens un kārtīgi samaisa. Ļauj masai nedaudz atdzist, lai nededzina rokas, tad iemaisa puspaku Sensas barības. Pirms copes pieber klāt nedaudz kukurūzas graudu un balto tārpu – to, uz ko ķersiet. Barībai jābūt irdenai – ja vajadzīgs, nedaudz samitrina. Pasniegt ēdamo vajag ar kaķeni – bumbiņai ir jāizjūk, atsitoties pret ūdeni, lai uz grunts nonāk tikai atsevišķas sastāvdaļas, nevis klimpas, tad karpa pirmos uzlasīs lielākos krikumus. Arī ēsmu no starta vajag sašaut aptuveni pusi apjoma.
Ēsmu un puspavadiņu, stipra vēja gadījumā arī kontrolsvariņu vajag likt uz grunts un reizi minūtēs desmit pārmest. Parasti pirmās copes ir ne ātrāk kā pēc minūtēm 30–40. Kad karpiņa ir izvilkta, var uzšaut piciņu barības, lai viņām ir interese te atgriezties. Šajā gadījumā Sensas barību izmanto kā atraktoru, un vienas pakas pietiek divām copes reizēm.
Var iet citu ceļu: ņem 1 kg Salmo Karpu, 1 kg kukurūzas putraimu un vienu 300-gramīgo paciņu Sensas Carpix atraktora (ir arī citi labi varianti, sevišķi ar zemeņu un aveņu garšu, kas šim laikam ir īpaši aktuāli, bet sākt es tomēr iesaku ar Carpix). Applaucē kukurūzas putraimus, piejauc Salmo karpu barību, samitrina līdz irdenai stadijai, piejauc nedaudz, nu – ēdamkaroti, Carpix atraktora, iemaisa un baro, tāpat kā jau tika rakstīts. Carpix atraktors strādā uz visām zivīm, vienīgā nelaime, ka tas ir šausmīgi salds un patīk mailēm, tāpēc šo mantu nevar izmantot brekšošanai seklos ūdeņos ar lielu sīkzivju daudzumu. Visādi citādi ir dikti okei.
 
Vēl dažas alternatīvas
Breksis jūlijā, sevišķi mēneša sākumā, vēl nav aizgājis dziļumā, tas aktīvi barojas pa piekrastes pļavām, pa upes sēkļiem, kur tagad ir daudz saldu un garšīgu lietu. Noteikti esat dzirdējis čāpstināšanu – tur zivis, arī brekši, laiza saldās ūdensaugu lapas. Breksis uz saldumiem ir dikti kārs, tas arī jāņem vērā, gatavojot zēnam barību. Ja gribat operēt tikai ar pirktajām lietām, kas ir vienkāršāk un laikam arī efektīvāk, es ieteiktu iepirkt barību uzreiz divām, pat trīs copes reizēm. Lieta tāda, ka tā ir vienkāršāk samaisīt – nav jāatstāj puspaka, kas vienmēr kaut kur pazūd vai izbirst.
Ņem 5 kilo Salmo Lielais breksis un 1 kg Sensas Bremes, visu sajauc, samaisa un sadala attiecīgi 2 vai 3 daļās, cik nu esat pieradis lietot. Man tur sanāk 2 porcijas pludam vai 3–4 fīderim. Pie ūdens sajauc 0,5 litrus melases ar litru ūdens un ar šo šķidrumu mitrina barību: šādās proporcijās šķaidīta melase ne tikai to saldinās, bet arī padarīs krietni tumšāku, kas nav mazsvarīgi, copējot ūdeņos, kur ir lieli plēsēji. Breksis mazāk baidīsies nākt uz gaiša plankuma, jo uz tā fona plēsoņa labāk redz jebkuru zivi, un zivis to lieliski apzinās. Vietās, kur 1,5–2 kilo un lielākiem brekšiem nav dabīgo ienaidnieku, viņi ir krietni drošāki, bet tur, kur ir līdakas uz 10 kilo un sami, tur breksis, pat paliels, nemaz tik droši justies nevar, tāpēc labāk, ja barība nav stipri gaiša.
Brekšu barošanai raksturīgi ir tas, ka startā jāieliek vismaz puse masas, arī šajā gadījumā – ja copējat upē, tad balastam vēl pieber zemi. Tai jābūt tik daudz, cik ir pati barība – nevis pēc apjoma, bet pēc sausajiem kilogramiem – tad būs vieglāk pašam atcerēties. Nu, un, protams, liek klāt nedaudz to, uz ko ķers – lai breksis saprot, kas viņam jāēd. Ja tās ir sliekas, tad pirms pielikšanas tās vajag nedaudz sagriezt ar šķērēm. Smuki nav, bet vajag – tas dod papildu aromātu un palielina slieku gabaliņu skaitu bumbās. Var iet nedaudz lētāku ceļu, ņemt gatavo barību – to pašu Lielais breksis – copei kilogramus 3 vajadzēs. Tālāk mitrina ar medus vai sīrupa ūdeni: jo koncentrētāks būs šķīdums, jo garšīgāka būs barība un attiecīgi – pateicīgāks breksis.
Vēsākā laikā uz pāris kilogramiem barības var pielikt kilogramu vārītas prosas vai plaucētu kukurūzas vai miežu putraimu. Bet vasaras karstumā, ja ieplānota garāka cope, no vārītām lietām labāk tomēr vairīties – putras saskābst pāris stundās un skābas lietas zivīm nepatīk.
Iebarošanā ir viens pamatlikums: jo mazāk makšķernieku, jo vienkāršāka barība. Tikai tajā vienkāršošanā nevajag aizmirst kādu lietu: daudzviet populārie kombikormi, graudi un līdzīgas lietas ir paredzēti, lai pabarotu, piesātinātu zivis un dzīvniekus. Attiecīgi, ja pievilināšanai izmantojat ko tādu, tad nedrīkst pārforsēt!
Pie pamatlikumiem vēl var minēt: jo zemāks ūdens, jo mazāk barības vajag. Diezgan jocīgi izskatītos, ja līņojot nelielā meža ezeriņā metīsiet tikpat, cik Daugavā.
Ja iebarošanas procesam pieiet ar prātu, tad saprot daudzas lietas. Es vienmēr iesaku: iedomājieties – vai man tas patiktu? Ja ne, tad tā nedariet. Ja vēl esat nedaudz palasījies par katras zivs uzvedību, tad drīz vien sāksiet saprast viņu valodu...
 
Pāris vārdi par vasaras vidu
Konservētā kukurūza. Braucot raudās, sapalos, karpās, tai līdzi jābūt vienmēr! Siltajā laikā strādā perfekti, ērts produkts garākiem braucieniem, kad nav iespējams sagādāt citas ēsmas. Atvērta bundža jāglabā ledusskapī, bet ne ilgāk par pāris dienām.
Rupjmaizes mīkstums. Rauda, sapals, baltais sapals, rudulis, reizēm karūsa – zirņa lieluma bumbiņa strādā perfekti. Ir vairāki maizes sagatavošanas paņēmieni. Var vienkārši ņemt mīkstumu, saviļāt bumbiņu un likt uz āķa. Šādam veidam gan ir mīnuss – maize kļūst cieta, un āķim ir grūti izdurties cauri, līdz ar to ir daudz tukšo copju. Es iesaku divus variantus: mīkstumam piepilināt augu eļļu ar aromātu, piemēram, ķimeņu, ķiploku vai kaņepju – pārtikas veikalos tādas ir. Der arī nerafinētā saulespuķu eļļa. Piepilina un kārtīgi samīca. Iegūto masu liek plēves maisiņā, lai neapkalst – šāda ēsma ļoti labi turas uz āķa. Man gan vairāk patīk šāds veids: paņemu maizes mīkstumu saujā un uz dažām sekundēm iebāžu ūdenī, tad cītīgi mīcu, regulāri noslaukot no rokām lieko mitrumu. Sanāk mīklveidīga masa, kas gan vairāk der salīdzinoši tuvai distancei, bet strādā perfekti.
Garoza. Der dažas rupjmaizes un tikai dažas baltmaizes šķirnes – tādas, kam garoza ir nedaudz staipīga. Labāk, ja maize ir jau nedaudz pastāvējusi. Mājās to (garozu un kādus 3–5 mm maizes) uz dēlīša sagriež nelielos kubikos – tādos 0,5x0,5 cm līdz 1x1 cm, tīri jau uz lielākām zivīm! Tā ir laba ēsma pludināšanai pa ūdens virsu, der vieglai gruntenei, pludiņmakšķerei, pamatā tā ir ēsma lielām raudām, sapaliem un ālantiem.
Nu, un tradicionālais piedāvājums: grūbas, makaroni ar visdažādāko aromātu, dažādas mannas un miltu mīklas, zirņi un plaucēti graudi. Ēsmu dažādība siltajā laikā ir milzīga, ir, kur izvērsties. Galvenais – visu darīt ar mīlestību, zivis to noteikti novērtēs.