LV  |  RU  |  EN

10.08.2012.
Pludiņu paletes pārcilājot

Normunds Grabovskis

 
 
Pavisam nesen, internetā atbildot uz jūsu jautājumiem, sanāca interesanta diskusija par pludiņu formām, kvalitāti, cenu utt. Burtiski pēc nedēļas biju ciemos nometnē, kur dienas garumā ar jauno copmaņu maiņu runājām par makšķerēšanu, un arī tur puikām bija gana daudz jautājumu par pludiņiem. Tā nu pati no sevis arī radās šī raksta tēma – tātad pludiņi un viss, kas ar tiem saistīts. Protams, kā jau parasti, ar visiem piemēriem iz dzīves.
 
Neliels ekskurss pagātnē
Ja skatāmies tā pa vienkāršo, tad pludiņam ir divi uzdevumi: pamatuzdevums – parādīt mirkli, kad zivs sagrābj ēsmu, tātad copes brīdi, un otrs – noturēt ēsmu makšķernieka izvēlētajā dziļumā. Vēsturiski raugoties, pirmie pludiņi tika veidoti no tādiem materiāliem, kādi nu bija pie rokas. Mūsu vecvecveccvecvectēviem tās bija dažādu putnu spalvas, koku miza un sakaltuši zāļu stublāji. Noderēja arī vieglākas koku sugas – sevišķi nedaudz vēlāk, kad parādījās lakas un citi ķīmiski un dabīgie materiāli, ar ko apstrādāts materiāls neuzsūca ūdeni.
No visiem senajiem pludiņiem līdz mūsu dienām ir nodzīvojuši tikai tie, kas izgatavoti no putnu spalvām – pamatā tās ir zoss un tītara spalvas; piedevām daudzi lielākie pasaules pludiņu ražotāji tieši putnu spalvas atzīst par labāko dabīgo materiālu specifiskajiem tālmešanas pludiņiem – vagleriem. Tā ka grozi, kā gribi, arī makšķerēšanā ir lietas, ko gadu simtiem neviens modīgais materiāls aizstāt nevar.
Diemžēl, civilizētajai pasaulei attīstoties, cilvēki aizņem aizvien vairāk vietas un samazina pārējo radību dzīves teritoriju... Mūsu darbības rezultātā jau ir sākušās neatgriezeniskas pārmaiņas dabā, un, protams, tas nav gājis secen arī zivīm – daudzviet ir mainīti migrācijas ceļi, nosusināti purvi un iztaisnotas vai pa citu gultni palaistas upes. Plus vēl arī neapdomīgas cilvēka rīcības rezultātā regulāri tiek izdarīti nepiedodami noziegumi pret dabu. Piemēram, upē, kur līmeni regulē liels hess, tieši vairākuma zivju nārsta laikā tiek pazemināts ūdens līmenis, un bojā aiziet miljoni, miljardi ikru. Tas viss nevarēja neatstāt iespaidu uz zivju daudzumu mūsu ūdeņos, kā arī uz viņu uzvedību un dzīves ritmu.
Bet nu makšķernieks jau ir tāds radījums, kas vienmēr centīsies pielāgoties zivju prasībām un atrast pareizo atslēgu uz to kaprīzēm. Tas redzams arī copes inventāra attīstībā, tajā skaitā pludiņos...
Nav jābūt sirmam opim, lai atcerētos, ka pirms pārdesmit gadiem veikalos bija nopērkami vien tikai pāris veidu pludiņi, ražoti vai nu no šausmīga paskata plastmasas, vai presēti no putuplasta. Lielākoties visi tos gatavoja paši, meklēja pēc iespējas blīvāku putuplastu (to varēja dabūt no zvejnieku tīklu bojām), meklēja korķa korķus, grieza, greba un ar smilšpapīru slīpēja, līdz beigās kaut kas iznāca. Ar smaidu atceros tos briesmīgos izstrādājumus, ko gatavoju pats, jo rokas man abas ir kreisās un aug no pakaļas. Tāpēc mani bērnības pludiņi, ja vien upmalā nebiju atradis kādu veču pazaudētu, bija diezgan nenosakāmas formas, bet – copes azartam tas nepavisam netraucēja. Tagad skatos uz saviem 300–400 pludiņiem un nezinu, ko likt, – noskaišos un braucu uz veikalu nopirkt vēl kādu! Teiksiet, ka tā jau ir izvirtība? Jā, piekritīšu, bet makšķerēšana noteikti nav sliktākā slimība...
 
21. gadsimta kaleidoskops
Ja esat universāls makšķernieks, kam patīk paklejot pa dažādiem ūdeņiem, tad pludiņu rezerve izaug pavisam negribot, jo vieni vairāk ir domāti lielai straumei, citi lēnai, citi – straumei pavisam neder, bet perfekti rāda vismazāko ņēmienu stāvošā ūdenī. Vieni pludi lieliski strādā viļņos uz plēsīgo zivi, bet uz balto, miermīlīgo vējā neder. Protams, ir arī daudzmaz universāli varianti, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi ir izmantojami gandrīz vienmēr, bet... ar universālās lietas it kā pilda daudzas funkcijas, bet tā īsti labi nevienu. Ja jūs kā makšķernieks gribat pilnveidoties un vismaz saprast, kas ir kas, lasiet nu pēc kārtas. Piedodiet, ja kādam liksies, ka runāju par pārāk elementārām lietām, bet makšķernieku paaudzes mainās ļoti bieži, un, kas vienam ir pašsaprotams, tas citam ir pavisam tumša bilde, tāpēc ar pacietību un pīpēšanu iziešu cauri visam.
Mūsdienās lielākā pludiņu daļa tiek izgatavota no balsas, jo tas ir koks ar vareni jaudīgu celtspēju. Proti, salīdzinoši mazam gabaliņam ir ļoti laba celtspēja, kas ir svarīgi, jo mazākam pludiņa ķermenim ir mazāka gaisa pretestība iemetienā un attiecīgi arī straume to nes mazāk. Balsas koks iedalās dažādās kvalitātes grupās – jo blīvāks, jo kvalitatīvāks un attiecīgi dārgāks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc it kā daudzmaz vienādu pludiņu cenas ir tik atšķirīgas. Daži ražotāji sporta modeļiem izmanto alternatīvus modernos, tā saucamos, putu materiālus, jo pret šo kategoriju ir īpašas prasības – bet tas jau ir cits stāsts...
Visi pludiņi tiek krāsoti un lakoti ar ūdens izturīgām krāsām un lakām, citādi pat vispeldošākais materiāls, ilgstoši atrodoties ūdenī, pamazām sāk to uzsūkt un bojāties – tad nu krāsa un laka pasargā mantu no samirkšanas un nodrošina ilgāku eksistenci. Klasiskais pludiņš, lai cik primitīvs liktos, tomēr sastāv no vairākām daļām: tas ir korpuss, antena un ķīlis; dažiem vēl nāk klāt auklas caurlaides gredzens un (vai) antenas mainīšanai paredzēts plastmasas ieliktnis.
Ja ņem pa lielam, tad pēc konstrukcijas pludiņi iedalās stacionārajos un slīdošajos. Stacionārais var būt ar vienu vai vairākām stiprinājuma vietām. Pludiņa fiksēšanai pie auklas izmanto gumijas, silikona vai plastmasas trubiņas, tautā iesauktas par kembrikiem. Stacionāros modeļus var izmantot gadījumā, kad dziļums makšķerēšanas vietā nepārsniedz kāta garumu. Tiek uzskatīts, ka tālākiem iemetieniem – tad, kad dziļums ir līdz 3/ 4 kāta – stacionārie ir nedaudz jutīgāki. Toties varianti ar vairākām stiprinājuma vietām attiecīgi ir daudz piemērotāki vidējai un stiprai straumei, kad pludiņš ir jāvada pa straumi un jākontrolē tā peldēšanas ātrums – to var izdarīt tikai ar stacionāro. Tieši šo stacionāro pludiņu īpašību dēļ arī tiek ražotas garās 6–7–8 metru bolonēzes, jo straumē un lielākā dziļumā ar citu pludiņu pastrādāt vienkārši nevar.
Savukārt ar slīdošajiem var darboties jebkurā dziļumā ar jebkura garuma kātu – jo aukla slīd caur pludiņu līdz jūsu uzliktajai atdurei. Šos pludiņus varētu iedalīt trijās grupās: ar vienu stiprinājumu, ar diviem un cauri korpusam slīdošie. Katram ir savi plusi un mīnusi, bet uzdevums ir viens: ļaut makšķerēt vietās, kur dziļums ir lielāks par kāta garumu.
Slīdošos pludiņus var izmantot arī kā stacionāros, tādā gadījumā tie jānostiprina gan no augšas, gan apakšas. Pludiņa stiprināšanai vai dziļuma regulēšanai, makšķerējot ar slīdošo variāciju, izmanto vai nu speciālos gumijas, vai silikona stoperus, vai, ja lieto specifisko tālmešanas kātu jeb mačkātu, no diega vai auklas uzsietus mezglus, kurus bīdot pa auklu var mainīt darba dziļumu.
Tātad ikdienas copei galvenās prasības pret pludiņu ir: lai tas būtu labi saredzams, lai lidotu tik tālu, cik vēlaties iemest, un lai zivis pēc iespējas mazāk justu tā pretestību. Arī lai tas neizjuktu jau pirmajās copes reizēs, nu, un vēl – lai būtu maksimāli vienkārši piestiprināms pie auklas.
 Taču veikalos piedāvājums ir milzīgs – kā tad izvēlēties sev vajadzīgo un kam pievērst uzmanību?
 
Izvēles krustcelēs
Tātad sākšu no paša sākuma. Vienkāršākie, lētākie, iesācēju–atpūtnieku līmenim – šāda makšķerēšana notiek dīķos, ezeriņos no laipas utt. Tādiem pludiņiem ir tikai viena prasība – lai tie ir izturīgi un viegli pieliekami, un šīm prasībām atbilst vairākums vienkāršāko ražojumu. Jāskatās uz pludiņiem ar resnu antenu – tās parasti tiek gatavotas no bambusa vai izturīgas niedres un kalpos ilgāk. Izvēloties mantu iesācējam, noteikti vajadzētu skatīties uz variantiem, kuriem korpusā nav auklas caurlaides gredzenu, kas ir ielīmēti drāts gabaliņi ar cilpu galā, – jo tie kalpos ilgāk. Prasīsiet – kāpēc? Tāpēc, ka iesācējs, kā likums, pludiņu iemetīs zālēs, kaut kas pīsies, ar dusmām tiks piņķerēts vaļā un agrāk vai vēlāk izlūzīs... Tāds pludiņš sāks dzert ūdeni (uzsūkt) un vairs neturēs vajadzīgo svaru. Lai no tā visa izbēgtu, uzreiz vajag pirkt pludiņus, ko var mocīt nedaudz ilgāk...
Pludiņiem virsū ir uzrakstīta celtspēja – jo nopietnāks ražotājs, jo vairāk šie cipari atbilst patiesībai, bet nu plus mīnus pusgrama vai grama robežās atbilstība ir visiem. Piedevām tieši šie cipari ir vienīgie, pēc kuriem nosaka preces lielumu. Jau daudzmaz pieredzējuši copmaņi savā starpā arī runā – biju tur un tur, straume bija lēna, varēja strādāt ar 5 g pludiņu. Vai otrādi – saka, ka pat ar 20 g pludiņu nevarēja pastrādāt, jo bija ļoti spēcīga straume. Un citi uzreiz saprot, par ko ir runa, un var laicīgi sagatavot inventāru vai izvēlēties citu vietu. Tāpēc, pamazām apgūstot makšķerēšanas pamatus vai vienkārši atsvaidzinot zināšanas, nevajadzētu ignorēt uz preces rakstītos ciparus.
 
Profesionāls piegājiens
Turpinājumā par makšķerēšanas veidiem un ūdeņiem.
Bezriņķu makšķere, lai arī pie mums ne tik populāra kā slāviskajās kaimiņvalstīs, tomēr ļoti interesants rīks – piedevām izcili jutīgas un precīzs! Bezriņķu kātiem izmanto tikai un vienīgi stacionārus pludiņus, jo makšķerēšanas attālums ir ierobežots un dziļums arī nekādi nevar būt lielāks par kāta garumu. Atklātos un tīros ūdeņos, kā arī straumē labāk izmantot modeļus ar vairākām stiprinājuma vietām, jo tādi pludiņi ir vieglāk vadāmi un maksimāli jutīgi. Savukārt zāļainā vietā labāk izmantot ar vienu – apakšējo – stiprinājumu, jo, pieķeroties lielākai zivij vai vienkārši netīšām iemetot zālēs, starp auklu un divu stiprinājumu pludiņu iekļūst siens, un... 6–7 gadījumos no 10 tiek vai nu sabojāts augšējais stiprinājums (kembriks vai gredzentiņš), vai salauzts pats pludiņš. Savukārt pludiņš ar vienu – apakšējo – stiprinājumu iemetienā vai izvelkot kātu no ūdens noguļas paralēli auklai un viegli izslīd cauri zālēm, kas gadās ceļā.
Pludiņu lielums un forma ir atkarīgi no makšķeres garuma, apstākļiem, dziļuma, ēsmas lieluma un ķeramo zivju veida. Jo garāks kāts, jo lielāks ir jāliek, citādi vienkārši nevarēs iemest. Piemēram, ja ar 6-metrīgu kātu lieliski var strādāt ar 1 g celtspējas pludiņu, tad jau ar 8-metrīgu iemest tādu var tikai bezvējā vai pa vējam.
Izvēloties pludiņu, jāatceras, ka tam vienmēr jābūt maksimāli mazam, jutīgam un pēc iespējas mazāk aizdomīgam zivij. Protams, vadoties pēc konkrētiem apstākļiem. Ar to es domāju – ja var normāli copēt ar 2-gramīgu, tad nav neviena iemesla izmantot 5-gramīgu, jo zivis rupju inventāru lieliski jūt, un ar to loms vienmēr būs mazāks nekā ar saprātīgi veidotu sistēmu.
Tālāk par upēm. Klasisks straumes pludiņš skaitās īsa, apaļīga korpusa modelis ar garu apakšējo ķīli un vidēji resnu, spilgtu un labi saredzamu antenu. Forma ir tāda, lai straume to pēc iespējas mazāk spiestu ārā no ūdens – lai būtu maksimāli maza pretestība ar maksimāli lielu celtspēju. Iespējams, nezinātājam tas izklausās jocīgi, bet praksē ir simtiem reižu pārbaudīts, kas un kā. Tāpēc droši saku: gribat pilnvērtīgi copēt upē – jāliek tādi. Lēnā straumē vēl daudzmaz efektīvi var lietot slīdošos, bet jau vidēji stiprā veiksmīgam lomam var izmantot tikai stacionāros ar vairākām stiprinājuma vietām. Melošu, ja teikšu, ka straumē neesmu izmēģinājis arī slīdošos. Pastrādāt jau var, bet daudzmaz kvalitatīvi to spētu darīt tikai ļoti profesionāls upes copmanis. Ja jūs sevi pie tādiem pieskaitāt, tad uz priekšu, bet... labāk tomēr ar stacionāro.
Straumei nevajadzētu izvēlēties variantu ar tievu antenu, jo šis elements tādiem pludiņiem pilda ne tikai savus tiešos pienākumus, bet arī pludiņa stabilizatora funkciju. Straumes pludiņam, protams, jābūt jutīgam – kā jau visiem, bet ar mēru! Tekošā ūdenī zivis tomēr ir nedaudz aktīvākas un ņēmieni vairākumā gadījumu ir drošāki. Antenai ir jānotur pludiņš tāpēc vietās, kur ir mutuļojoša straume, izvēlas tādu ar īpaši resnu antenu. Piemērs ir klasiskais vimbu variants – to pareizi izsvarojot, i copi var lieliski pamanīt, i pludiņu redz gan krācēs, gan mutuļos. Šādi pludiņi ir paredzēti vidēji lielām zivīm noteiktos apstākļos, bet, izmantojot vienmērīgā straumē kaprīzu ne pārāk lielu zivju gadījumā, daļu copes tomēr palaiž garām. Šeit lieliski strādā tie, kuru antenai ir krietni mazāka celtspēja. Jā, jā, arī antenu materiālam ir liela nozīme; tāpat arī ķīļa materiālam – praktiskajā makšķerēšanā varbūt mazāk, bet mazajos sporta niekos būtisks ir katrs sīkums kā jau jebkurā lielajā, profesionālajā sportā.
Diemžēl katru gadu pavasara vimbošanas un brekšošanas gaitās nākas redzēt visdažādākos kuriozus. Skaties un prāto: vai tiešām cilvēki vispār nedomā? vai tiešām viņi zivis uzskata par tizlākajiem radījumiem uz zemes?
Tā arī šogad Ventā. Vietā, kur ir labi ja metru, pusotru dziļš, kur visi vietējie un atbraucēji izmanto vai nu gruntsmakšķeri, vai klasisko vimbu pludiņu, jo straume ir ātra un mutuļojoša, vienu dienu atbrauca divi copmaņi. Latvieši, ja kādu tas interesē. Inventārs labu labais, var redzēt, ka viss ir jauns un pavisam ne lēts. Abi šie klauni iestājās pa vidu starp sešiem vietējiem, kuri ik pa laikam izvilka pa vimbai, attaisīja makšķeres un pielika pie tām... vaglerus – pludiņus, ko tādai upei pat rādīt nevar, pludiņus, kuri skaitās klasika stāvošā ūdenī lielā attālumā no krasta! Es sēdēju nedaudz nostāk nelielā atstraumē un gaidīju brekšukus, bet, ieraugot, ko taisās darīt abi atbraucēji, noliku makšķeri sāņus un sagatavojos skatīties bezmaksas komēdiju, jo nekas labs tur sanākt nevarēja.
Tā nu viens vīrs sāka izrādi. Piegāja pie upes un ar platu vēzienu aizlidināja vagleri pāri pusupei, lai arī visi vietējie ķēra metrus 15–17 no krasta, kur straume veidoja tādu feinu mutulīti. Protams, pēc minūtes atbraucējs bija jau veiksmīgi sapinis visu triju zemāk stāvošo copmaņu montāžas. Pirmajā reizē iztika bez liekiem komentāriem, jo – nu gadījās... Bet tad pie upes pienāca arī otrs...
Vienvārdsakot, divi vietējie pārvācās uz citu vietu. Abi atbraucēji minūtēs 20, kuras viņi pabija pie ūdens un kuru laikā katrs paspēja reizes piecas kārtīgi sapīt ne tikai pa straumi uz leju, bet arī augstāk stāvošo copmaņu makšķeres, dabūja dzirdēt par sevi un saviem radiniekiem tik daudz jauna, ka saprata: kaut ko viņi dara nepareizi... Vīri savāca mantas un aizgāja pa straumi uz augšu meklēt laimi, bet, spriežot pēc tā, ka pēc minūtēm desmit mums garām nopeldēja norauts vagleris, arī tur viņiem diez cik labi negāja.
No vienas puses – var jau saprast večus: nekad nav bijuši vimbās, bet dikti gribas kādu noķert! Ieiet veikalā un paziņo, ka vajag visu to labāko. Ierauga dārgus pludiņus un saka: viņiem tos vajag. Ja pretī gadās pārdevējs, kuram ka tikai nopērk, tad rezultāts ir tāds, kā vēstīju.
Makšķerējot ezeros un citos stāvošos vai lēnos ūdeņos, kļūdīties ar pludiņa izvēli ir grūtāk. Stāvošā ieteicama ir slaida forma. Ja dodas uz ezeru, kurā mēdz būt viļņi, copē agrā rītā un vēlā vakarā, tad izvēlas pludiņu ar garu, labi redzamu antenu. Ja vairāk braukā pa mazākiem ūdeņiem, tad arī pludiņus piemeklē samērīgus. Jāņem vērā, ka ezeros zivju ritms ir mierīgāks nekā upēs, tāpēc arī uzvedība un vairākumā gadījumu arī ņēmieni ir savādāki, lēnāki, mierīgāki – un to visu paredz, jau izvēloties pludiņu.
Ir savas īpatnības arī katras sugas copē. Brekšiem labi ir slaidi pludiņi ar garu antenu – viņi bieži ņem, paceļot ēsmu, tātad pludiņu, uz augšu. Ja antena ir gara, tad tāda cope ir ļoti baudāms skats – kad pludiņš paceļas un noguļas uz ūdens... Piedevām garie, slaidie varianti mazāk lēkā viļņos, un tas nodrošina mierīgu ēsmas gulēšanu uz grunts vai atrašanos virs grunts – tas ļoti patīk lielajām zivīm. Toties, ja ir doma ķert visu, kas ķeras, tad labāk uzlikt vidēji apaļīgu modeli, jo tāds lēkās pa viļņiem un līdz ar to kratīs un šūpos arī ēsmu, uz ko daudzas zivis nespēs vienaldzīgi noskatīties.
Visādi citādi ikdienas copē ezerā nav tādu nepareizo pludiņu – var uzlikt pārāk lielu, var nepareizi izsvarot, un tas vairs mazos ņēmienus nerādīs. Bet tas jau ir prakses jautājums – pieredzējis makšķernieks jebkuru pludiņu pielāgos konkrētajai vietai.
Kā pilnīgi citādi jāmin plakanie straumes pludi, kas domāti tikai un vienīgi štekerim. Tos izdomāja sportisti, kuriem nekādi nedeva mieru fakts, ka ar parastu pludiņu stiprā straumē pamakšķerēt ir ļoti grūti. Tad nu šo formu straume nes krietni mazāk, savukārt štekeris ir 11–13–15 m garš, to iebīda upē un pludiņu makšķeres garumā var noturēt uz vietas – tātad uz barības, kas upē sportā ir pilnīgi neaizstājama, jo lielās zivis ne sevišķi labprāt skrien pakaļ kumosam. Ar štekeri to kārumu var noturēt uz vietas vai pludināt krietni lēnāk, lai lielais, tūļīgais breksis paspēj saķert. Pie mums štekerkātu pagaidām ir pamaz, jo tie tomēr ir dārgi, un jābūt lielam miermīlīgo sugu fanātam, lai tādu lietotu ikdienā.
Plakanie pludiņi mēdz būt milzīgi, es lielākos esmu redzējis ar 80 g celtspēju. Iedomājieties vidēja izmēra pusdienu šķīvi – aptuveni tāds. Tiem mēdz būt ļoti dažādas formas, tomēr uzdevums ir viens – turēt ēsmu straumē. Izmantot šos modeļus citām makšķerēm nav ieteicams, jo konstrukcija nav paredzēta mētāšanai. Piedevām, ja pludiņš netiks pieturēts tā kā ar štekeri, tas vienkārši tāpat straumē neturēsies un uzvedīsies kā parasts pludiņš, ja ne vien krietni sliktāk.
Tieši tāpat par pilnīgi citādiem var uzskatīt tālmešanas pludiņus – vaglerus un slaiderus. Tie ir konstruēti pēc tāda paša principa kā loka bultas: gari un ar smagumu vienā galā. Tie lido ļoti labi, turklāt jebkurā vējā, vienkārši jāizvēlas pareizais smagums. Pateicoties garajam korpusam un antenai, ir viegli nostiept un nogremdēt auklu – attiecīgi vējainā ūdensvirsmā straume auklu nenes un pludiņš stāv tieši tur, kur iemests.
Vaglerveidīgie ir viena stiprinājuma pludiņi, un tos var lietot gan kā slīdošos, gan kā stacionāros. Diemžēl pamatu pamatos šis tips ir paredzēts stāvošam ūdenim. Tos var lietot arī nelielā straumē, bet tiešām nelielā un jau ar lielākas celtspējas antenu, lai tecējums uzreiz nepavelk zem ūdens. Katrā gadījumā ne ar vienu citu pludiņu nevar izdarīt to, ko ar vagleri. Pareizi sabalansējot inventāru, ar to mierīgi var ķert arī 70 m no krasta.
Pludiņš, tā lielums, forma un iegrime ir ļoti svarīga makšķerēšanas sastāvdaļa, tāpēc arī attieksmei pret šiem sistēmas elementiem ir jābūt tieši tādai pašai kā pret kātu un spoli. Pludiņi jāglabā speciālos penāļos vai kastītēs, lai transportējot nesaplīst. Tāpat regulāri jāpārskata vairāk lietotie: vai tie nav saplaisājuši, vai nelobās nost krāsa – tādas vietas vajag aizkrāsot ar mitrumu aizturošu krāsu vai laku. Ja nekā cita nav pie rokas, tad draudzenes nagu laka šādam mērķim arī derēs ļoti labi, un pludiņš pēc tāda maza remontiņa kalpos vēl ilgi.
Iedomājieties skaistu brekša copi – kad viņš tā lēnām, lēnām izceļ no ūdens visu antenu un tikpat līgani sāk to guldīt... Ehhh, tādi skati pēc tam sapņos rādās!