LV  |  RU  |  EN

10.09.2012.
Septembriāde

  

Normunds Grabovskis
 
Rīgas ielās atkal ir sastrēgumi – tā ir pirmā pazīme, ka klāt ir septembris un sācies skolas laiks. Smejies vai raudi, bet tādi nu mēs, cilvēki, esam: ir pa ceļam vai nav, metīsim piecus līkumus, lai savu atvasi izlaistu pie pašām skolas durvīm. Toties paši pēc tam, braucot uz darbu, lamājam citus, kas veido sastrēgumus...
 
Skats no malas
Septembris ir mēnesis, kad ķeras. Ja tā jādomā, tas ir viens no labākajiem mēnešiem visā gadā, jo zivis atkal ir savākušās baros un aktīvi barojas pirms aukstuma iestāšanās. Tā nu makšķernieks ir milzīgas izvēles priekšā – kurp doties, ko un kā ķert.
Pats septembrī vēl esmu sacensību gaisotnē. Mēneša sākumā Latvijas izlases sastāvā došos uz pasaules čempionātu Čehijā (par to pastāstīšu nākamajā žurnālā), bet pēc tam, pašās mēneša beigās, ir vēl Latvijas pludiņmakšķerēšanas čempionāta pēdējā kārta – tā notiks Daugavā Rīgā.
Starp citu, meistarsacīsktes šogad notiek piecās kārtās, un pirms pēdējās ir liela intriga par 1. vietu gan komandu, gan individuālajā vērtējumā – paredzama ļoti sīva cīņa. Ja šis sports interesē, vismaz lai paskatītos no malas, jums ir lieliska iespēja redzēt ļoti laba līmeņa priekšnesumu, jo uz čempiona titulu individuālā konkurencē teorētiski pretendē vismaz 4 sportisti. Savukārt komandu vērtējumā cīņa starp Salmo un Latvijas Makšķerēšanas sporta klubu ir par katru zivs gramu. Visu informāciju par sacensībām varat uzzināt, ienākot mūsu žurnāla mājaslapā, tur, ekspertu sadaļā, es esmu sastopams praktiski katru dienu.
 
Maldi un patiesība
Diemžēl lielajam vairākumam nemakšķernieku un pat makšķernieku ir maldīgs uzskats par to, kas tad patiesībā ir makšķerēšanas sports. Daudziem tas asociējas tikai ar sīkzivju – vīķu, ķīšu, pliču – ķeršanu. Jā, arī bez tā pludiņmakšķerēšanā un fīderēšanā neiztikt, bet tas jau nav galvenais – galvenais ir sacensību gaisotne un copmaņa izaugsme. Pat tie sportisti, kuri it kā vienmēr paliek rezultātu tabulas lejasdaļā, katru gadu brauc un piedalās. Jo tas viss ievelk, jo tādu informāciju un saprašanu par lietām, ko iegūst sacensībās, treniņos normālā copes dzīvē neiegūs nekad! Ne velti, kad kādā kompānijā sākas runas par makšķerēšanu, te viens, te otrs sāk stāstīt, ka pazīst vai ir dzirdējis par kādu vīru (vai sievu), kam vienmēr ķeroties divreiz vairāk nekā citiem, lai arī visi makšķerē it kā vienā vietā un ar vienādu ēsmu.
Bieži šie veiksminieki izrādās bijušie sportisti vai viņu tuvākie draugi, jo... domājiet, kā gribat, bet copes veiksme pielīp. Jā, jā, pielīp! Mans mazais Grabovskis savos desmit gados ir izvilcis lielākas zivis nekā dažs labs vecis visā dzīvē. Mana meitene, kura vispār nekad dzīvē nav makšķerējusi, jau otrajā ziemas sezonā Peipusā sāka apķert večus, kas uz turieni braukā pusmūžu un stāsta, ka zivju vairs nav. Tieši tāpat ir vairākumam sportistu – tuvākie draugi, bērni, pat tad, ja nav kaislīgi copmaņi, tik un tā tiek pie labākiem lomiem. Tā ka var teikt, ka veiksme pielīp, es teiktu – ka zināšanas, ūdeņu un zivju saprašana pielīp. Kad uzprasi viņiem – kāpēc tu ķer ar šādu sistēmu, parasti seko klusēšana, un tad tāds kluss: Tu taču arī ar tādu ķer... vai tā: Man ieteica tas un tas. Sportā pati zivs, protams, ir svarīga, jo visi esam makšķernieki, bet tieši sportisti palaiž visvairāk.
Ja pārliecināt jūs par to visu neizdodas man, tad to izdarīs... zivis, jo gan jau agrāk vai vēlāk nonāksiet situācijā, kad kāds blakus ķer un jūs ne. Melošu, ja teikšu, ka arī man vienmēr un visur sokas lopiski labi. Protams, ne, makšķerēšana ir un paliek makšķerēšana, un līdz galam te nekad neko nevar zināt un paredzēt, tomēr tieši sportiskā pieredze necopju skaitu ļauj samazināt līdz minimumam.
Visas šīs pārdomas manī radās pēc fīdermakšķerēšanas sacensībām, kad divas dienas pat manī – cilvēkā, kurš Latvijā pirms gadiem trijiem četriem uzsāka šīs metodes bumu un atspēkoja daudzas gadiem veidojušās pārliecības. Tā sanāca, ka šosezon ar fīderi biju ķēris ļoti maz un kādu mēnesi pirms mačiem vispār to nebiju ņēmis rokās. Man likās – tas taču ir tik vienkāršs kāts, ko tur daudz iedziļināties, vajag tikai strādāt, un viss notiksies pats no sevis! Diemžēl sacensības parādīja, ka sarežģītos apstākļos, kad zivju it kā ir daudz, bet tās visapkārt baro ar labu labām mantām, tās kļūst tik kaprīzas, ka nepareizi pasniegtai ēsmai nemaz neskatās virsū. Sacīkšu gaitā nācās mainīt daudzas lietas, montāžas, barotavas, iebarošanas tehniku un taktiku, līdz vietā, kur it kā zivju vairs nebija, tās sāka ķerties, piedevām alkatīgi rijot ēsmu.
Lieki teikt, ka pēc sacensībām vēl dienas trīs staigāju domīgs un perināju prātā jaunas fīdera montāžas. Precīzāk – nevis jaunas, bet gan uzlabotas, lai to visu praksē pārdesmit reizes pārbaudītu un nākamajā sezonā. Starp citu, līdzīgi par savu startu domā arī citi, un visi savu sniegumu gatavojas uzlabot nākamgad. Turklāt skaties, kā gribi – fīderēšanas sports ir arī daudz lētāks par pludiņu, karpām un spiningu. Šajās disciplīnās inventāra ir stipri vairāk, tas ir daudzas reizes dārgāks un barības vienām sacensībām iziet tik, cik fīderējot pussezonā. Tieši tāpēc arī fīdermakšķerēšanas sportam var prognozēt visstraujāko attīstību, jo to, ka sacensties ir cilvēka dabā, parāda ziema. Latvijas čempionātā, kur līmenis un arī likmes ir ļoti augstas, startē ap simts cilvēkiem, un praktiski jebkurš var kļūt ja ne par visa čempionāta uzvarētāju, tad novinnēt kārtu noteikti.
 
Cik izmaksā sacensības
Pirmais arguments pret iesaistīšanos sportā parasti ir nauda. Jā, viss kaut ko maksā, bet tas taču attiecas arī uz ikdienas makšķerēšanu! Sacensības nenotiek katru dienu, runa ir par 2–3–4 reizēm visā atklāto ūdeņu sezonā. Arī kaut kāds inventārs jums jau ir, nav tā, ka viss jāpērk uzreiz jauns. Ja runājam par izmaksām, man ir vienošanās ar Salmo, ka sportistiem, arī iesācējiem, mēs nākam pretī ar ļoti labām cenām – gan inventāram, gan barībām, tāpēc runas par sporta dārdzību ir tādas nosacītas.
 Manuprāt, lielākās cilvēku, arī makšķernieku, daļas problēma ir bailes no svešā – ai, tas jau nav man, tas ir tiem citiem... Mīļais copmani, kādiem citiem! Jūs esat pilntiesīgs lielās copmaņu armijas pārstāvis, jums ir visas iespējas pierādīt sev, galvenokārt jau sev, ka varat. Ticiet man – iegūsiet neaprakstāmas emocijas, daudz jaunu paziņu un draugu un, pats galvenais, ļoti daudz zināšanu! Savukārt tieši pēdējās uz visu procesu ļaus skatīties pavisam savādāk, ikdienas copē varēsiet nevis vienkārši braukt makšķerēt, bet gan mierīgi teikt: šodien braukšu brekšot, rīt raudas paķert utt.
Jautāsiet – kāpēc es te tā esmu sacepies par to sportu? Pavisam vienkārši – makšķerēšana un konkrēti sports ir mans dzīves mērķis. Es tam esmu pakārtojis pilnīgi visu – darbu, ģimeni, atpūtu, un, kad redzu, kā atsevišķas disciplīnas, piemēram, sarežģītībā un daudzveidībā ar vieglatlētiku salīdzināmā pludiņmakšķerēšana, pamazām nīkst ārā, sirds sāp... Nav jau runa par mani pašu – es uz sacensībām varu braukt uz kaimiņu valstīs, kur situācija ir daudz labāka, sirds sāp par Latvijas sportu, tāpēc arī daru visu, lai aizklauvētos līdz jūsu sirdij.
Daudz par šo esam runājuši arī Makšķerēšanas sporta federācijā, esam pieņēmuši lēmumu, ka par pirmo startu pludiņčempionātā neņemsim dalības naudu. Ar visiem vadošajiem sportistiem esam vienojušies, ka sporta attīstības vārdā metam malā savas personīgās ambīcijas un visi maksimāli gan ar padomu, gan ar visu pārējo palīdzam jaunpienācējiem – lai cilvēks, atnācis pamēģināt, kas tas ir – pludiņmakšķerēšanas sports, jau pašā sākumā saņem zināšanu pamatus, līdz kuriem mēs savulaik esam rakušies gadiem ilgi.
Kā jau minēju, ar Salmo (tā Latvijas tirgū pārstāv SensasRive un Browning kompānijas, kuras pārsvarā ražo sporta inventāru) man ir vienošanās par to, ka sportisti praktiski par rūpnīcas cenām no ražotāju katalogiem var pasūtīt specifisko inventāru un barības, kā arī saņemt ļoti labas atlaides Salmo veikalos visa gada garumā. Ar līdzīgu piedāvājumu nāca klajā arī Milo pārstāvji. Milo ir viens no lielākajiem Itālijas makšķerlietu ražotājiem, kas izgatavo visu sportam nepieciešamo. Gribi, negribi – Itālijā sports, tieši pludiņmakšķerēšana, popularitātes ziņā ir praktiski uzreiz aiz futbola, tāpēc arī vairākums sporta lietu ražotāju ir no šīs valsts.
 Ja runājam par inventāru, tad piedāvāju tādu iesākuma komplektu, lai Latvijas čempionātā varētu startēt pilnvērtīgi kā līdzīgs ar līdzīgu.
Sākšu ar makšķerēm. Krasta zonas apstrādāšanai bezriņķu kāts 4–6–9 m garumā. Starp citu, tas noderēs arī vēlāk, ja izdomāsiet pirkt štekeri – ko pirmā sezonā es pat iesaku nedarīt. Ja skatās uz augstas kvalitātes kātiem, tad, pareizi pērkot, lati 150 aizies gan...
Plus tam vajag vismaz vienu mačkātu ar spoli – par tiem abiem latus 50 nāksies atdot. Plus aukla, pāris vaglerveidīgie pludiņi – vēl 10 lati, vajadzīgs arī uztveramais tīkliņš garā kātā, ko varēs izmantot arī kā izkapts kātu vietas tīrīšanai. Vajag vismaz 4 m garu kātu un tīkliņu, kopā: no 20 līdz 40 latiem.
Makšķerēt vieglāk ir sēdus. Ja uzreiz uz speciālo kasti–krēslu neskatās (cena – no latiem 100), tad vajag ērtu, izturīgu beņķīti (10–15 Ls) vai vidēji lielu karpu krēslu ar regulējamām kājām, lai varat sēdēt arī slīpumā (no latiem 20). Ēsmu galdiņš un dažādi kātu turētāji izmaksās ap latiem 20; latus 10–20 prasīs 3–4 m garš zivju uzglabājamais tīkliņš. Tad par pludiņiem, saivām, auklām, āķiem, sviniem un tā tālāk būs jāšķiras no latiem 20. Vēl vajag vienu lielu spaini uz litriem 30–40 un divus mazākus 15–20 litru tilpumā... Tā, it kā pats pamats inventāram ir... Āāā, vajag arī makšķeru somu, kur to visu salikt. Lētās ir par latiem 10, labas – no 20 latiem.
Paskatīsimies uz vienu sacensību izmaksām (3 dienas: treniņš un 2 dienas pašu maču). Dalības nauda – 10 lati, trijās dienās aizies ap 9 kilo barības, plus zeme. Nu, zemi saraksiet pats. Ja pērk barības, kā to dara sportisti, piedevām pašas labākās Sensas lietas, tad jums viss izmaksās latus 25. Ja maisīsiet kaut ko biki lētāku ar dārgāku, tad latos 15 var iekļauties. Plus tam visam dzīvā ēsma – grozi, kā gribi, to motiļa puskilogramu trim dienām vajag; gan ne vienmēr, jo reizēm zivis dod priekšroku baltajiem tārpiem. Protams, barības motilis ir krietni lētāks, tāpēc par tārpiem vieniem mačiem var iestīvēties latos 15.
Vēl, protams, ceļa izdevumi, bet tas jau ir cits jautājums, var kooperēties, samesties utt., galvenais ir gribēt.
Nu tādi tie cipari ir, citam tie liksies smieklīgi mazi, citam pārāk lieli, bet palīst zem tiem un pilnvērtīgi startēt būs pagrūti.
Pavisam cits stāsts ir ar fīderi, te izmaksas ir krietni zemākas. Pamatā ietaupījums sanāk uz barības rēķina, jo trīs maču dienās aiziet labi ja 4 kg. Arī inventārā investīcijas nav tik lielas, tomēr man liekas, ka pludiņmakšķerēšanas pieredze ir kā augstskola. Tā ļoti palīdz arī fīderēšanā, jo ne velti pirmajā fīderēšanas čempionātā no pirmajiem pieciem uzvarētājiem četri ir esošie vai bijušie pludiņnieki.
 
Stāsti iz dzīves
Lai es nerunātu tikai par savu sportu un naudu, pastāstīšu pāris gadījumus no maču pieredzes, kad sacensību gaitā izdevās atkost ūdenstilpi un uzvarēt.
Pirmais gadījums ir no čempionāta kārtas, kas notika Rēzeknes upē. Upe tajā posmā ir meliorēta un vairāk izskatās pēc kanāla; dziļums vidū ap 4–5 m, pie krasta neliela, līdz 2 m plata lēpju josla. Pirmajā dienā man uz štekera ķērās mazas raudas un pliči, straumes praktiski nebija, 4 m dziļā vietā varēja strādāt ar 1,5 g celtspējas pludiņu – tāda delikāta, ļoti smalka cope. Sākumā, pēc starta barošanas, raudiņas pabēga sāņus pa straumi uz leju un stāvēja no ēdamā metrus trīs zemāk. Tā nu, uz āķa liekot pa vienam motilim, mazās varēja vilkt tīri raiti. Pēcāk zivis nostājās tieši uz barības, un viss aizgāja kā konveijerā. Rezultātā savu zonu novinnēju ar kilogramiem četriem sīkzivju, jo konkurenti bija strādājuši ar nedaudz rupjākiem rīkiem, un tas bija palielinājis tukšo copju skaitu.
Otrajā dienā ielozējos pavisam citā zonā, pa straumi uz leju vienā no malējiem apakšējiem sektoriem. Visu darīju tieši tāpat kā iepriekšējā dienā, bet... no baltajām zivīm nebija ne miņas, mikroskopiski asarīši un ķīši. Šeit bija arī par metru dziļāks. Baroju i tā, i šitā, mainīju ēsmas, dziļumus un ēsmas grimšanas ātrumu. Vienā brīdī likās, ka esmu atradis kontaktu, bet... pēc četriem pieciem zemplaukstas izmēra finierīšiem zivis atkal pazuda. Laiks gāja, un es kritu aizvien dziļākā pakaļā, jo redzēju, ka kaimiņiem arī ir slikti, tomēr vismaz uz pusi labāk nekā man.
Bija atlikušas vairs 40 minūtes līdz beigām, un es noliku malā štekeri – nolēmu ar īso 3 m makšķerīti pie krasta lēpēm palasīt mazos ruduļus un vīķes un tādējādi vismaz kaut nedaudz labot rezultātu. Vienā bļodā samaisīju visus pāri palikušos tārpus, kādus pārsimts gramus motiļa un ap simts gramiem mazo balto tārpu – pinku, to visu sajaucu ar pāris palikušajām saujām zemes, atstāju vien nedaudz ķeršanai un pārējo sāku nelielām šķipsnām mest sev pie kājām. Krasts bija stāvs, stāva siena uzreiz aizgāja divarpus metru dziļumā, bet mans mērķis bija sīkzivis, kas dzīvo augšējos slāņos. Tā nu dziļumu noregulēju vien uz metru un sāku lasīt mazus rudulīšus, kas saskrēja uz duļķi un grimstošajiem tārpiem.
Vienā brīdī pēc kārtējā piecirtiena mans maiļu kātiņš saliecās, un ūdenī sāka kūleņot kaut kas pamatīgs – dažas sekundes, un uztveramajā tīkliņā jau lēkāja smuks, gramus 400 smags, brekšuks. Uhhh, kādas foršas tirpas pārskrēja pat tagad, to atceroties! Ar vienu zivīti man parādījās cerība pacīnīties par kaut ko vairāk nekā pēdējā vieta sektorā.
Turpinājums bija kā pasakā. Atzīšos – atceros un smaidu: šķipsna tārpu ar zemi, iemetiens, pludiņš stājas, un uzreiz aiziet – piecirtiens, kātiņš līks, un kārtējais brekšuks atkal galā! Vienu vārdu sakot, pa pusstundu saskaldīju bez dažiem gramiem 10 kilo, plus vēl vairāki smukuļi aizgāja. Biju vienkārši eiforijā – ar maiļu kātu, kas paredzēts 5–25 g smagām zivtiņām, vilkt tādus 300–700 g brekšukus bija kaifs, un rezultātā tas viss nesa man uzvaru gan kārtā, gan visā čempionātā kopā.
Vēlāk, kad emocijas bija noskrējušas, sāku analizēt, kāpēc tā notika. Kad, braucot mājās, apstājos uz tilta un pavēroju upi, pamazām nāca arī apskaidrība. Upe ir rakta, vidū zivīm nav ne kur paslēpties, ne ko ēst, bet krasta josla ir apaugusi ar lēpēm, un tur mīt visdažādākie kukaiņi un tārpi. Piedevām stāvā krasta kants visas dzīvās radības, kas iekrīt upē, nogādā pa tiešo zivīm mutē, tāpēc arī brekšuku bars tā atsaucās uz manu krasta iebarošanu – viņi tur vienkārši dzīvo! No trokšņa bija pagājuši nedaudz sāņus, bet, sajutuši garšīgo pie krasta krītošo ņammu, viņi kļuva drošāki un palielā barā nostājās man tieši pie kājām.
Otrs gadījums ir no sacensībām Lietuvā. Netālu no Klaipēdas ir milzīga zivaudzētava, kas pieder diviem brāļiem. Viens no abiem ir copmanis un piedāvāja mums rīkot sacensības, kā viņš izteicās, savā akvārijā. Tas bija aptuveni kilometru garš, ap 35–40 m plats un vidū līdz 4,5 m dziļš grāvis, kurā saimnieki laika gaitā ir salaiduši milzīgu lērumu visvisādu zivju, sākot ar brekšiem, līdakām, asariem, zandartiem un beidzot ar amūriem, platpieriem un zelta orfām. Protams, kā jau profesionāli audzētāji zivis viņi bija salaiduši atbilstošās proporcijās un daudzumā, bet ierindas copmanim tie daudzumi, ko ķērām treniņos, liktos prātam neaptverami – sabaro kaut kur kanāla vidū, un uzreiz sāk ķerties brekšuki līdz kilogramam! Ņem katrā metienā, pēc brīža pazūd, un pieķeras lokomotīve, kas visus loriņus sarauj lupatās! 5 kilo karpas un amūrus ar esošajiem rīkiem vēl varēju valdīt – tās bija mazākās trofejas. Lielākas nebija pat i domas apstādināt, jo, sajutusi āķi, zivs skrēja ar ģīmi taisni pretējā krastā – tādu manevru manas auklas neturēja...
Pusdienu nosēdēju, palaidu 5–6 lielas zivis un sapratu, ka nav ko kavēt laiku, jābrauc meklēt copes veikals. Labi, ka man testam līdzi bija cietais līdz 150 g Salmo fīderis kāts, arī viens mačkāts ar testu līdz 50 g, ko varēja uzskatīt par cietu. Copmaņu veikalā Kauņā nopirku divas 0,25 mm auklas un divu formu 8. numura karpu āķus, notinu no spolēm 0,2 mm auklu un uztinu 0,25 mm; pavadiņu sākumā nolēmu nelikt.
Atgriezies treniņu vietā ar kārtīgākiem rīkiem, jau pēc stundas tiku pie amūra uz 8 kg. Leišus tas ieinteresēja, un šie man aiz muguras sasēdās kā kovārņi – tajā brīdī pieķērās karpiņa... Ar pāris kāta vēzieniem to pievilku pie krasta un ar pirmo iesmēlu tīkliņā. Nabaga leiši, visiem acis izlīda uz kātiņiem, jo, kā vēlāk izrādījās, viens bija uzņēmis laiku, un 5,4 kg karpas izvadīšana bija prasījusi 45 sekundes... Neko tādu viņi nebija redzējuši un jau sāka rēķināt: ja 45 sekundēs var izvilkt tādu zivi, tad – cik var dabūt 4 stundās? Lai viņus vairāk nešokētu un pilnībā neatklātu savas kārtis, metu treniņam mieru.
Treniņā bija labi ja 20 cilvēki, un viņi izsēdās pa visu kanālu, bet uz sacensībām atbrauca jau 50 cilvēki; visi mašīnas atstāja pie paša kanāla, metrus 5 no ūdens, un zivis, kas no rīta staigāja un spēlējās, tagad likās izmirušas.
 Startā pamatgaldu uzklāju tāpat kā treniņā, aptuveni metrus 30 no sevis, bet pāris bumbiņas piešāvu pie paša pretējā krasta – tā, katram gadījumam. Sēdējām pusstundu, sēdējām stundu, nevienam visā kanālā nebija nevienas copes... Acīmredzot zivis no tā visa trokšņa un barības daudzuma vienkārši bija nobijušās un vai nu aizbēgušas uz kanāla galiem, vai izvalbītām acīm stāvēja un skatījās uz mums. Sēdēt saulītē bija forši, bet ne jau sauļoties bijām atbraukuši – kaut ko vajadzēja izdomāt.
Sēdēju un vēroju, kas notiek. Pie pretējā krasta, nu burtiski 10–15 cm no malas, pamanīju aizdomīgu kustību – tā kā spura parādījās, tā kā noplunkšķēja. Uzliku svaigus tārpus un piemetu ēsmu pie paša pretējā krasta. Dziļumu tai vietai nebiju mērījis, izrādījās, ka tur ir labi ja metrs, tāds piekrastes plauktiņš. Kamēr pludiņš vienkārši gulēja uz ūdens, es no mušu kāpuriem un barības uzmīcīju nelielu bumbiņu un ar kaķeni piešāvu pie paša krasta. Tad nolēmu noregulēt dziļumu un vilku makšķeri ārā, bet izrādījās, ka uz āķa sēž breksēns – neliels, bet pirmais visā kanālā!
Noregulēju dziļumu tā, lai pludiņš stāv, savukārt ēsma guļ uz grunts – ja jau brekšuks tā paņēma, tātad viens viņš tur nebija. Pēc mirkļa pludiņš aizbrauca sāņus, un pēc ne pārāk ilgas cīņas iesmēlu tīkliņā milzīgu karūsu – vēlāk svari rādīja 2,34 kg! Garastāvoklis uzlabojās – viss notiek! Ik pa laikam iešāvu tajā vietā pa nelielai salīmētu balto tārpu bumbiņai, un brekšuki pamazām iegāja azartā. Kad vēl pusstundu pirms finiša pieteicās karpa uz septiņi kilo, kuru veiksmīgi izdevās noturēt un izvilkt, tad laime bija pilnīga. Vēl jo vairāk tad, kad vēlāk ieraudzīju tabulu, izrādījās, ka lielākais vairākums tā arī bija nosēdējuši dziļumā un rezultātā bija noķēruši vien 2–10 sīkzivis. Ehhh, klapē sev pa plecu par vērību un smaidi, skatoties uz izcīnīto kausu!

Atgadījumus sacensībās varētu stāstīt vēl un vēl. Ne visi ir tik veiksmīgi stāsti, ir arī pilnīgi otrādi, pēc kuriem brauc mājās un domā – kā tu kaut ko tādu vispār varēji izdarīt, bet, kā bija rakstīts uz krekliņa, ko man kolēģi uzdāvināja 40 gadu jubilejā, viss, kas ar mani ir noticis, ir mana bagātība...