LV  |  RU  |  EN

10.10.2012.
Pasaules pludiņmeistaru rallijs

  Normunds Grabovskis

 
Atkal rudens un atkal Latvijas pludiņmakšķernieku izlase dodas uz dienvidiem... Uz pasaules čempionātu, kas šogad notika nelielā Čehijas pilsētiņā Uharske Hradiske. Latviju tajā pārstāvēja Agris Ziediņš, Igors Jastremskis, Ivans Daņilovs no LMSK un Guntis Kārkliņš, Vladislavs Tolmačovs un Normunds Grabovskis no Salmo.
 
Izlase veidojās pēc iepriekšējā gada LČ rezultātiem ar dažām korekcijām, jo, lai cik skumji tas arī būtu, visus izdevumus, tai skaitā pat oficiālo dalības maksu, sportistiem bija jāsedz no savas kabatas. Savukārt tā, skaiti, kā gribi, katram ir summa no četriem cipariem, un ne visi to var atļauties iemest ūdenī, jo barības un ēsmas sastāda lielu daļu šīs naudas. Taču ir, kā ir, un labi, ka vispār ir. Tagad par visu nedaudz sīkāk.
 
Turpceļa piezīmes un pirmie secinājumi
Lai arī gudrais GPS aparāts rādīja, ka no mājas līdz Čehijas galapunktam ir vien 1200 kilometri, kas, nonstopa režīmā braucot, ir vienas dienas vīle, mēs tomēr nolēmām izbraukt ar rezervi, jo Polija ar tās ceļu remontiem ir grūti prognozējama. Godīgi sakot, arī mājās nosēdēt vairs nevarējām, jo pasaules un Eiropas čempionāti tomēr ir pasākumi, kam gatavojas visu gadu.
Tad nu lādējām mantas mašīnās un sestdienas rītā braucām ārā – mēs ar Vladislavu bijām vienā mašīnā, Vaņa ar Gunti otrā, Agris ar Igoru trešajā. Jautāsiet – kāpēc tik daudz braucamo? Tāpēc, ka mantu ir ļoti daudz; tāpēc, ka sacensībās no pirmā līdz pēdējam sektoram pa pilsētas ielām ir jānobrauc turpat 5 kilometri, bet no izlozes brīža līdz ieiešanai sektoros būs labi ja stunda. Tātad, lai nebūtu lieka stresa, vajag vismaz 3 mašīnas.
Polijā šosejas aug kā sēnes, un drīz braukšana uz Eiropu kļūs pavisam vienkārša, jo veco, šauro, izbraukāto celiņu vietā jau ir sabūvētas vai nobeiguma stadijā ir lielas, modernas un – galvenais – ātras autostrādes. Kuriozs ir tas, ka tās jau pilnībā ir jaunajās GPS kartēs, bet dabā vēl dažu pārdesmit kilometru nav. Tā nu tu brauc – un pēkšņi priekšā ir siena un nekādu norāžu, kurp stūrēt tālāk. Bet mazie gudrie aparāti ātri izkalkulē visas apbraukšanas iespējas, un kopumā var teikt, ka turpceļš bija ļoti veiksmīgs.
Kad līdz galamērķim bija palikuši vien 250 kilometri, nolēmām, ka nav jēgas skriet pa nakts melnumu līdz galam, jo mūs tik un tā gaida tikai svētdien, tāpēc apmetāmies omulīgā ceļmalas hotelī. Mmm – kāda bauda ir pēc garas mašīnas sēdeklī pavadītas dienas ieiet vēsā dušā un pēc tam mierīgi izbaudīt garda pirmsmiega čehu alus kausu – tādos mirkļos saproti, ka patiesai laimei tiešām daudz nevajag.
Uz nākamās dienas pusdienas laiku bijām galā. Vispirms noteikti bija jāpiebrauc apskatīties upi. Pirmais secinājums – ļoooti daudz ausleju, ūdens vienkārši mudž. Bet priecēja arī tas, ka sīkzivis visu laiku kāds dzenāja – tātad nebija tik traki, kā brīdināja čehi. Viņi stāstīja, ka zivis palos esot vai nu aizgājušas, vai, iekļūstot ūdenī ķimikālijām, izmirušas.
Kad upe bija redzēta, tad varēja arī viesnīcu sameklēt. Tā izrādījās turpat netālu ar nosaukumu Koņičeks (jeb Zirdziņš), piedevām hotelīša pagrabstāvā bija paliels krogs. Tātad arī pārtikas programmu pildīt būs krietni vienkāršāk, jo pēc 10–12 stundām pie ūdens, plus 30 grādu karstuma izturēšanas vēlme braukt uz veikalu un kaut ko vēl gatavot ir diezgan maza.
 
Treniņdienu režīmā ieslēdzoties
Pirmdienas rīts, pirmais treniņš, ceļamies 6:30, septiņos brokastis, un uzreiz lādējāmies mašīnās un laidām uz treniņu sektoru izlozi meklēt tārpiniekus, no kuriem katru rītu pirkām svaigu preci. Nesmaidiet, treniņos un sacensībās dienā iziet ap 7–10 kilogrami dažādu tārpu, jo treniņos ir jāpārbauda visas aizsniedzamās distances un visas iespējamās pieejas zivīm. Tikšanās ar tārpinieku bija sarunāta stāvlaukumā pie vietējā lielveikala – čehi ir čakla tauta, un lielveikals strādā jau no 7:00 rītā.
Kamēr gaidījām, tikmēr pamanījām saldējuma kiosku, un... visiem uzreiz tā sagribējās kārumu, ka bija jāiet lūkot, ko tur tirgo. Piegājis klāt, izlasīju lielu nosaukumu, kas šajā braucienā mums kļuva gandrīz vai par lozungu, jo vārdu salikums, ja to mēģina tulkot krieviski, nav lasāms bez smaida. Uz kioska lieliem burtiem bija rakstīts UŽASNA ZMERZĻINA! It kā nekas – čehiski tas ir saldējums, bet tas likās tik smieklīgi, ka nabaga meitene nekādi nevarēja saprast, kāpēc pieci pieauguši veči, prasot saldējumu, vienkārši rēc.
Pirmajā dienā mums iekrita vidējā C zona. Lai pie tās piekļūtu, bija nedaudz jāpalavierē pa pagalmiem, tad nedaudz jāšķērso zālājs, jāšķērso vietējās policijas pagalms, un visu šo manevru rezultātā mēs piebraucām pie dambja.
Upes krasti bija mākslīgi paaugstināti metrus 5 virs normālā līmeņa, jo upe tek no kalniem un palos ūdens ceļas ļoti strauji. Sacensību sektori bija izvietoti līkumos. Kāpēc? Nezinu, jo tieši līkumos upe bija visnevienādākā, ar vismainīgākajiem dziļumiem. Iespējams, pēc organizatoru domām, tieši šādās vietās zivju ir visvairāk.
Mēs ielozējāmies pašā līkuma vidū, un kā jau upē tur bija bedre, piedevām dziļums bija tieši līkuma ārējā malā pie paša krasta. Man uz 6 metru makšķeres bija 5 metru dziļums, un, jo tālāk no krasta, jo seklāks kļuva. Saliku savu garo NG MATCH, uzliku 8 g pludiņu un aizlidināju pie pretējā krasta. Diemžēl tur dziļums bija vairs tikai metri trīs. Taču, tā kā atmiņā bija gadus piecus senais šeit notikušā Eiropas čempionāta scenārijs, nolēmām, ka es un Guntis strādāsim ar bolonēzi, pārējie ar štekeri.
Tā nu mēs abi apsēdāmies pa treniņu sektora malām un izrunājām, ko kurš maisīs barībā. Es sāku ar mikroskopisku devu, iejaucu tikai 1 kg Sensas Bremes un 3 kilo zemes, ar kaķeni nedaudz uzbaroju noskatīto rajonu, noregulēju pludiņu, lai strādātu ar velkonīti, un sāku copēt. Pirmais iemetiens, pludiņš smuki slīdēja – un cope! Piecirtu, un... galā 5 cm garš grundulis. Nākamais metiens, un atkal grundulis, un tā 4 stundas no vietas. Mainīju ēsmas, spēlējos ar kumosa lielumu, cēlu ēsmu virs grunts utt., bet rezultāts – viens grundulis un pa retai auslejai. Vienu brīdi neizturēju un iebaroju pie krasta 6 m makšķeres attālumu, un pēc brīža tur noķēru vismaz pāris raudiņas un asarīšus.
Vienu vārdu sakot – bija šoks: ja tā ir pirmajā dienā, kad zivis vēl ir aktīvas un badā, kas tad notiks vēlāk? Labi, ka Guntim izdevās grunduļiem pa vidu tomēr pierunāt vienu kilogramīgu brekšuku. Vaņa un Igors noķēra pa kādai baltai sīkzivij, bet tas viss bija ļoti skumji. Priecēja vienīgi tas, ka neko nedabūja arī blakus esošie franči. Viens no viņiem sēdēja ar mazajām ausleju makšķerītēm – tas gan visu laiku slānīja auslejas. Mēs pagaidām iespēju, ka būs jāķer mailes, nepieļāvām.
Agris pāris stundas nosēdēja vispār bez nevienas copes, lai arī bija iejaucis vienmēr strādājošu barību, papildinātu ar labu tārpu piedevu. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – uz grunts stāv plēsēji, kas nelaiž klāt baltās. Lai to pārbaudītu, Agris iegrieza barībā kārtīgu slieku sauju, uzlika uz āķa divas palielas sliekas, un pēc brīža skatāmies: šis kaut ko stīvē. Štekera gumija strādāja, kā velkot kaut ko lielu, bet kāts nerādīja, ka zivs būtu ļoti liela. Vēl dažas sekundes, un ķeselē spārdījās mazs samu puika – nu pavisam maziņš, grami 250–300. Vēders šim bija piebāzts ar Agra tārpiem, un viņš izskatījās pēc bumbas. Īsā laikā pirmajam samēnam piebiedrojās vēl četri, un pēc laika Agris tika arī pie pirmās baltās zivs. Tas savukārt apstiprināja teoriju, ka vispirms no grunts jānolasa samēni un tad var domāt par citu sugu ķeršanu.
Pēc pusdienām kāds sāka sist maili, kāds kaut ko sēja, vienu vārdu sakot – nodarbojāmies pilnu atvēlēto treniņu laiku, bet pie vērā ņemamas zivs tā arī netikām.
 
Jauna diena – jauna stratēģija
Otra treniņu diena. Laika ziņās solīja, ka 30 grādu sutoņa saglabāsies, tāpēc no rīta metām līkumu gar veikalu un iepirkām lielās pakas ar dzeramo ūdeni – bez tā izvilkt līdz vakaram būs pagrūti.
Tikām D zonā, kura skaitījās brekšu zona, šoreiz – līkuma iekšējā malā. Zem štekera, tātad 13 metrus no krasta, bija tikai metru dziļš, bet pie otra krasta, tātad metrus 50–60 tālāk, bija 4,5 metri, tāpēc visi gatavojām bolonēzes un garos mačkātus.
Šoreiz es iejaucu sev pierasto barību. Ņēmu Sensas Bremes un Sensas Carp. Tā kā ūdens bija diezgan dzidrs un zivju nebija daudz, nolēmu barību krāsot tumšu. Tam izmanto speciālu krāsu – to pievieno vēl sausai, nemitrinātai masai, tad visu ar jaudīgas urbjmašīnas mikseri sakuļ kopā un sāk mitrināt. Kad barība bija samitrināta, piebēru gramus 300 sarkani dzelteno krikumu, ko sauc par pastančino. Varbūt tā ir iedoma, bet man liekas, ka zivīm tie patīk. Vismaz man pašam noteikti tāda krāsaina barība patīk labāk, un tas nav mazsvarīgi. Visam tam smukumam piebēru 6 kilo zemes. Tārpus liku klāt pakāpeniski: starta barojumam mazāk, jo pēc teorijas sākumā zivis uz barību sanāk tik un tā.
Kādu pusstundu pēc iebarošanas Vladislavs tikai noelsās: IR... Ooo, tas lika visiem saspuroties, lai arī pirmais brekšuks bija vien gramus 700–800 smags. Tomēr tas viesa cerības, ka būs vēl, un bija arī. Drīz vien arī mans pluds pēc kārtējā iemetiena kaut kā jocīgi notrīcēja, noliecās, es uztaisīju kontrolpiecirtienu, un – IR! Kāts smuki locījās, kaut kas kūleņoja, tiesa, pretestība ātri vien beidzās, un arī man galā bija zemkilo brekšuks – bet tomēr pieķērās!
Tas deva ticību, ka viss ir pareizi, barībā iegriezu pussauju slieku, piemetu šķipsnu mušu kāpuru un aizšāvu uz copes vietu divas nelielas bumbiņas. Iemetiens, pludiņš nopeldēja metrus trīs, palēcās un aizskrēja sānis. Piecirtiens, un jāāā – šis jau pavisam vairs nebija maziņš – pat nevis pumpēja, bet spieda pie grunts! It kā apstādināju viņu, sāku griezt uz savu pusi, lai sāktu vilkt, bet... Nabaga slovēņi, kas sēdēja man blakus – oi, cik daudz viņi dabūja dzirdēt, jo... neizturēja pavadiņa, un mans lielais breksis aizgāja ar visu āķi!
Gaidīt copi bija velti, tāpēc vienkārši iemetu makšķeri un pludināju. Pašā posma lejasdaļā pludiņš rādīja, ka āķis aiz kaut kā ir aizķēries, piecirtu, un atkal kāts ripā! Sekunde, un atkal ļoti nepatīkams vieglums – jau sāku lādēt āķus, auklu un sevi, bet izvilcis ieraudzīju, ka āķis ir savā vietā, tikai uz tā virsū ir milzīga brekša zvīņa, nu, vismaz 2 kilo brekša zvīņa! Te gan vairs neko, brekši tādu nekaunību neizturēja un aizbēga – man atlika tikai sagatavot viņiem ko garšīgu un gaidīt, kad šie atgriezīsies.
To arī darīju, iemaisīju barībā pamatīgu šķipsnu smalko motiļu, ko sauc par džokeri, iegriezu pussauju slieku, to visu kārtīgi iemaisīju un aizšāvu uz copes vietu 5 vai 6 bumbiņas. Copi ieraudzīju jau pirmajā metienā, bet... tas bija grundulis, tātad lielo zivju tuvumā nav, atliek tikai gaidīt un ķert grunduļus.
Tikmēr Guntis un Vladislavs katrs tika pie skaista brekša. Uz aci abi bija tādi 1,8–2 kg – uz tādu jau skatīties ir prieks, kur tad vēl vilkt! Vaņa, Igors un Agris bija iebarojuši krietni tuvāku, tā kā pusupes distanci un copi vēl nebija redzējuši, tāpēc nolēma pārbaroties uz tālo distanci. Taču, lai to izdarītu, vajadzēja pārtaisīt makšķeres, jo tālajā distancē mēs strādājām ar 10 un 12 g smagiem pludiņiem.
Vienu brīdi grunduļu ņēmieni man izbeidzās, un tas liecināja, ka pienākušas lielās – tie varēja būt brekši, bet varēja būt arī samiņi vai karpa, kuru upē esot diezgan daudz. Uzšāvu bumbiņu, un jau nākamajā iemetienā pludiņš vienkārši apstājās, automātiski piecirtu, un – ir! Šoreiz bez steigas un ar lielu pumpēšanu arī es līdz krastam atvilku savu pirmo divnieku – lielu, skaistu breksi. Uzreiz barības bumbiņa, iemetiens, un atkal breksis, atkal divnieks!
Mmm, bumbiņa barības, precīzāk – tārpu ar nelielu daudzumu barību, un atkal cope! Piecirtu, bet pēc pretinieka uzvedības sapratu, ka tas nav breksis – zivs skrēja uz sānu un nepumpēja. Kad bija laiks viņu smelt tīkliņā, ieraudzīju, ka tā ir rauda. Nē, nevis vienkārši rauda, bet RAUDA, no skata vismaz uz gramiem 800, ja ne visiem 900! Riktīgs monstrs, ne rauda! Sagrabināju barības paliekas vēl divām bumbiņām un desmit minūtēs tiku vēl pie diviem brekšiem – abi atkal kārtīgi divnieki.
Blakus tālo distanci sāka barot Vaņa, un es sapratu – ja arī es neiejaukšu vēl barību, tad vairs neko nenoķeršu. Bet, godīgi sakot, nemaz arī vairs negribējās, galveno jau biju panācis – biju atkodis breksi. Tāpēc varēju mierīgi pārsiet makšķeres, izsvarot rezerves pludiņus un vienkārši pavērot, ko dara citi.
Bet tie citi darīja briesmu lietas, sevišķi jau Vaņa! Sajutis brekšu gaisu, viņš pārbarojās uz tālo distanci, un brekši pienāca – visi kā nomērīti, lieli, skaisti, vidēji viens pusstundā, bet uz kopējā krasta fona tas bija ļoti labi. Guntis, Vladislavs un Agris – visi ik pa laikam dabūja pa breksim, un, lai arī katram bija tikai 5–7 gabali, tomēr no malas tas izskatījās tā, ka latvieši visu laiku velk! Ne velti jau pēc 3–4 zivīm atskrēja franču treneris, pavēroja un aiznesās pie savējiem. Vienu vārdu sakot – pilnībā izbaudījām copi un iekšējais komandas garastāvoklis krietni vien uzlabojās. Tātad – ja zivis ir, tad mēs viņas mākam paņemt, un tas jau nozīmēja daudz. Veiksmīgas izlozes gadījumā varam nostartēt ļoti labi.
Diena trešā. Treniņiem sektors A1, pats upes apakšējais gals. Laiks mākoņains, bet ļoti sutīgs.
Iepriekšējās dienas iedvesmoti, visi vicinājām bolonēzi, bet... zivju nebija. Agris un Vaņa pārgāja uz štekeri un noķēra vismaz kaut ko – pa kādai raudai, pa kādam plicēnam. Blakus sēdošie ukraiņi tika pie 2 kilo karpas, bet visumā arī viņiem bija pilnīgs tukšums, ja neskaita grunduļus un auslejas…
Mainījām barošanas taktiku, bet bez rezultātiem, taču tad arī Vaņa iebļāvās – Uhh, kā aizskrēja!!! Štekera gumija bija smuki izstiepusies teju vai desmit metru garumā, bet zivīte ātri gura, un beigās tā izrādījās vien karpiņa uz kilogramu pusotru… Bija jau patīkami, bet... tas bija gadījums. Karpu te nebija tik daudz, lai uz tām liktu uzsvaru, vismaz mums tā šķita.
Vienu brīdi arī man tālajā distancē pazuda grunduļi – mmm, vai tiešām puikas ir pienākuši?... Cope, piecirtiens, un ķeselē bija mazs samēns. Var jau smaidīt, bet mums smiekli nenāca – bija jau trešais treniņš, bet zivis bijām ķēruši tikai vienā. Jā, kaimiņi arī neko dižu nevilka, bet tas bija mazs mierinājums. Kaut kas bija jāmaina kardināli, tikai – kurš pateiks, kas...
Ceturtdienas rīts. Auksts, slapjš un ļoti vējains, gaiss nakts laikā ir atdzisis līdz 9 grādiem, jau no pusnakts gāza lietus. Tomēr nolēmām vismaz aizbraukt līdz savam E sektoram. Pa ceļam redzējām, ka pie upes ir tikai dažas komandas – zemes, precīzāk, mālu ceļš bija izmircis, busi buksēja un rakās dubļos… Es ar savu jēpīti piestrādāju arī par vilcēju, mašīna dubļos līdz jumtam, paši arī.
Tikām līdz savam treniņu sektoram, bet tur tāds vējš un lietus, ka pilnīgai samirkšanai vajag tikai dažas sekundes. Agris ar Igoru nolēma tomēr mēģināt kaut ko darīt – iepakojās biezā lietus apģērbā un kā kosmonauti nesa mantas līdz upei. Es izkāpu no mašīnas, piegāju pie augstā krasta un pa samirkušajiem māliem kā pa ledu četrrāpus nobraucu no kalna. Kaut cik noskaloju dubļus un secināju, ka straume ir trīs, ja ne četras reizes lielāka, ūdens ir pamatīgi pacēlies un, pēc visa spriežot, celsies vēl.
Viss virzīja uz to, lai saprāts ņemtu virsroku un šo dienu mēs veltītu inventāra sagatavošanai, nevis parodijai par makšķerēšanu. Tā arī darījām: aizbraucām uz savu Koņičeku, pasūtījām pa kausam alus, ieņēmām vestibilu un sējām makšķeres. Paredzot sliktāko, sējām gan 40–50-gramīgus pludiņus, gan arī mazos maiļu pludiņus, jo izskatījās, ka apstākļi mainīsies pilnīgi un saprašana, kas radās treniņu dienās, nekam nederēs… Labi, ka sinoptiķi lietu vairs nesolīja, bet savu melno darbu tas jau bija izdarījis.
Pēc pāris stundām atbrauca Agris un Igors, netīri, slapji un nosaluši, pa abiem nebija noķēruši nevienu zivi, un pirmais vārds pēc ienākšanas viesnīcā bija: BALZAMU!!!
Piektdienas treniņā kļuva skaidrs viens – ūdens turpina celties, normālas zivis ēst negrib, viņām ir šoks, un kaut ko var salasīt, tikai pārejot uz sīkzivju ātrumķeršanu. It kā lieta nav gluži sveša, tāpēc likās – ja visi striķi trūkst, varam darīt arī to. Es pat aizskrēju uz vietējo Sensas lietu krasta kiosku nopirkt vēl vienu īso kātiņu – patīk vai nepatīk, bet mačos jādara viss.
Vakarā jau kļuva zināms, kurš kurā zonā būsim, nezinājām tikai konkrētos sektoru numurus. Bet tas ļāva plānot, kādas barības maisīt un kādas makšķeres gatavot. Es biju ielozēts zonā E – tur, kur lietus dēļ mēs pat i nepatrenējāmies. Cik zināju no sarunām ar citām komandām, tad pirmajos treniņos tur pusē zonas brekši ir bijuši, bet otrā pusē esot ļoti stāvs un augsts krasts, liela straume, kas, tagad ūdenim paceļoties, par 80 cm noteikti nebija kļuvusi mazāka. Tātad nekas nav skaidrs – visu rādīs sektora numurs.
 
No treniņtatami uz sacensību paklāja
Pirmā sacensību diena – jāceļas 6:00, jau 7:00 ir izloze, 8:00 – ieiešana zonās… Mēs ar Vladislavu sešos arī piecēlāmies, bet Vaņa ar Agri jau no pieciem, vēl pa tumsu, maisīja barības un elpināja tārpus... Stresiņš bija, to nevar noliegt, brokastu maize vēderā līda ļoti negribīgi.
Izloze mani ielika 32. numurā – tas bija augstajā, stāvajā krastā, tātad nebija  pat teorētiskas iespējas uz kādu rupjāku zivi, tikai mailes… Nu nekas, biju tam gatavs.
Pēc signāla iegājām sektoros. Mēģināju nolikt sēžamo platformu maksimāli tuvu ūdenim, jo tas ir viens no veiksmīgas ātrumcopes pamatnosacījumiem. Tomēr vienīgā vieta, kur varēju palikt, ir kādus 70–80 cm virs ūdens. Nolēmu, ka koncentrēšos tikai uz maili, un citas makšķeres ārā nemaz neliku – lai nav kārdinājuma pārbaudīt. Arī barību gatavoju vairāk mailei atbilstošu – tātad vieglu, duļķi veidojošu. Tiesa, pieliku klāt arī krietnu devu smalko motiļu, jo treniņā likās, ka mailēm tas patīk. Sagatavoju piecas makšķerītes garumā no 3 līdz 4,5 m, īsākas un garākas atstāju somā. Nu, it kā viss, varam sākt!
Vienā pusē slovāks, otrā bulgārs – pēc inventāra redzēju, ka arī viņi ir piespiedu mailisti. Toties tālāk sēdēja serbs, polis un vācietis, un katram bija vismaz 10, ja ne visas 15 dažāda garuma maiļu makšķeres – varēja redzēt, ka viņiem tā ir ikdienas cope. Ar tādiem cīnīties būs grūti, bet var.
Starts, pirmā maile jau pirmajā metienā, un process pamazām aizgāja. Cope bija katrā metienā, bet ar to realizāciju tik labi nevedās – bija ļoti daudz tukšo, un puse maiļu nokrita, velkot ārā. Ar acs kaktiņu redzēju, ka eju puslīdz vienādi ar kaimiņiem. Iemetiens, uzreiz neliels barības pikucis, iemetiens, barība, un tā visu laiku. Pēc stundas pienāca Vladislavs un paziņoja, ka es eju vidējā tempā – labākajiem esot uz pusi vairāk. Bet bija arī tādi, kam bija uz pusi mazāk; man pirmajā stundā esot 63 zivis. Ķēru un sapratu, ka vajadzēja tomēr izlikt arī 2-metrīgos kātus, jo vienu brīdi mailes bija pie pašām kājām – ar 3-metrīgo sanāca ne tik ērts iemetiens un stipri ačgārns piecirtiens. Parēķināju, ka makšķerītes sataisīšana var prasīt pāris minūtes, tātad 2–5 auslejas, un nolēmu turpināt cīņu ar mikrobiem.
Mailes bija maziņas, vidēji 13–14 g, baudas no tādām – nekādas. Pa retam trāpījās siļķes svarā ap gramiem 30–40 – tās pat pretojās, bet visumā tāda robotveidīga cope: sēdi un gaidi, kad paies laiks.
Un, lūk, arī atskanēja beigu signāls. Atviegloti nopūtos – murgs bija galā. Pa četrām stundām biju sapratis, ka mailes ķert nemāku, precīzāk – neesmu tādai ķeršanai gatavs. Vajag citus āķus, citus pludus, citu barību utt. Svari rādīja, ka esmu dabūjis 3,5 kilogramus mikrobu, kas man ļāva tikt 9. vietā, un vismaz savus kaimiņus biju apgājis, par to mazs prieciņš.
Uzvarēja polis ar 555 zivīm virs 7 kilo kopsvarā. Pārējiem bija gājis līdzīgi, tikai Vaņa bija izcīnījis 4. vietu. Kopumā pēc pirmās dienas bijām 19. vietā no 37 komandām, kas patiesībā nemaz nebija slikti, un, godīgi sakot, plus mīnus bija mūsu patiesā vieta un līmenis.
Kad vakara izloze mani atkal ielika E zonā, smaidīt nepavisam vairs negribējās… Vēl bija cerība tikt zonas sākuma ciparos – tur vismaz kāds bija noķēris pa kādam breksim, ūdens turpināja kristies, un cope varēja uzlaboties.
Sacensību otrā diena. Rīts. Piespiedu brokastis. Tārpinieks. Izloze – man 20. sektors. Paskatījos iepriekšējās dienas protokolos – nedaudz virs 2 kilo zivju. Piebraucu, sanesu mantas, nu, no skata sektoram nebija ne vainas! Tiesa, maiļu gan nebūs – pie krasta sasisti kaut kādi pāļi, sekls un liela straume. Gatavoju smago artilēriju, štekeri, garos mačkātus… No starta visu kārtīgi sabaroju, bet makšķerēt tomēr sāku ar mailēm, kuru tur tiešām bija ļoti maz. Dažas noķēru, bet tikmēr blakus sēdošais rumānis ar štekeri piecirta un izvilka smuku vimbu. Nu nebija ko daudz domāt, bija jāķer lielā zivs!
Pēc stundas nosēdēšanas bez copes pārgāju uz tālo distanci – pa retam ņēmienam bija, bet tie visi bija grunduļi un viens mazs sapaliņš. Ar prātu sapratu, ka atgriezties pie mailēm nav jēgas, jo neko kompensēt vairs nevarēs. Atlika tikai barot un cerēt uz lielo zivi. Baroju gan štekeri, gan tālo distanci, mainīju ēsmas un copes taktikas, bet vairāk par dažu grunduļu copēm tā arī nesagaidīju. Rezultātā morāls sagruvums un 199 g zivju... 18. vieta... Sev pārmest neko nevarēju – pierunāt rupjo zivi biju mēģinājis tik daudzos veidos, cik reizēm gada laikā neizmēģinu.
Vienīgais mierinājums bija tas, ka pa visu zonu neviens nebija noķēris nevienu breksi. Bija daži plicēni, dažas vimbiņas, bet tas arī viss – labākie rezultāti tikai un vienīgi uz mailēm. Atkal izcēlās polis, kas 4 stundās bija dabūjis 569 zivis, kas ir ļoti labs rādītājs, bet – vai es gribu tā mācēt, nevaru pateikt. Vairāk jau  nekā . Pēdējos gadus desmit apzināti mācos ķert rupjo zivi, un atgriezties pie maiļu ātrumsišanas nepavisam negribas.
Pārējiem komandā bija gājis līdzīgi kā pirmajā dienā, tikai šoreiz Agris savā zonā pakāpās uz 3. vietu. Kopumā komanda nokritās par pāris vietām un palika 21. Pirms gadiem 7–8 mēs par to priecātos, taču ne šoreiz – ne uz tādu copi mēs bijām taisījušies. Tomēr pieredzei, pārdomām un analizēšanai vajag arī tādas sacensības.
Mājās braucām jau labā garastāvoklī: pēc nedēļas Latvijas čempionāta pēdējā kārta – zivis ķeras, dzīve turpinās, un viss, kas notiek, notiek uz labu.
Liels paldies firmai Sensas par palīdzēšanu ar daļēju barības sagādi! Paldies Salmo par supercenām inventāram un atbalstu! Paldies tiem, kas par mums turēja īkšķi! Un aicinājums tiem, kas šaubās, vai piedalīties sacensībās: nāciet pulkā – kas zina, varbūt jums izdosies iekarot līdz šīm neiekarotas virsotnes – tas ir atkarīgs tikai no jums paša...