LV  |  RU  |  EN

01.06. 2014.
Asari meklējot (1. daļa)

 

Šī skaistā un sportiskā zivs dzīvo teju visos mūsu ūdeņos, un tās populācija arvien ir ievērojama. Tieši tāpēc laikā, kad pavasara līdakas jau paspējušas nodzīt pirmo spiningošanas asumu, var sākt prātot daudz nosvērtāk. Man sen lolots sapnis ir pievārēt divnieku Latvijas ūdeņos. Sasodīti sarežģīts, lai arī realizējams. Piedāvāju arī jums izvirzīt šīs vasaras mērķi – tikt vismaz pie kilogramnieka. Esmu pārliecināts, ka kopā to spēsim!

Ja vērtē to, kas šobrīd notiek ūdeņos, tad jūnijs noteikti vairs nav maijs. Ūdeņi ar katru dienu pārliecinoši mainās. Ezeros savus ierastos apmērus uzņem aizaugums. Arī upes kļūst ievērojami siltākas, un rezultātā zivis ir diezgan izkaisītas. Daļa nolien zāļainajos līčos, kamēr pārējie spuraiņi ieņem kantis, akmeņu krāvumus un kritušo koku paceres. Cope ieiet vasaras ritmā ar izteiktiem uzplaiksnījumiem agrās rīta un vēlās vakara stundās. Asari izteikti seko līdzi maiļu bariem un aktīvākajos barošanās momentos plosa nežēlojot. Rīta stundai zelts mutē – šo seno sakāmvārdu uz asaru copi var attiecināt nešauboties, jo tiešām – tieši saullēktā un īsu brīdi pirms var tā pa īstam aptvert šo zivju pārbagātību. Un tie, kas ar laivu reiz ir ieslīdējuši kārtīgā asaru katlā un spiningam likuši locīties savu stundu no vietas, šai sugai kļūst uzticīgi uz mūžu...

 

Smilšu sēres

Par smilšu sērēm es saucu vietas ezeros un upēs, kur dziļums strauji uznāk līdz metram vai pat pusmetram. Vairākumā gadījumu tās ir pilnīgi brīvas no ūdensaugiem un cita veida ķērājiem. Smalka, birstoša jūras smilts, uz kuras un ap kuru parasti grozās maiļu bari. Tipiskākie ūdeņi, kuros esmu bijis neskaitāmas reizes, ir Gauja, Daugava, kā arī vairāki Latgales ezeri. Atmiņā ir iespiedušās trīs šādas smilšu sēres. Divas Gaujā un viena Daugavā. Brauc, kurā dienā gribi, ja vien laiks nav sagādājis pārsteigumu stipra vēja un spēcīgu nokrišņu veidā, asari rītos mailes dzenā vienmēr. Vienīgais noteikums – ūdenim ir jābūt mierīgam. Viļņošanās smalkajai zivij nav diez ko komfortabla, tāpēc viņa meklē klusākus ūdeņus.

Ar ko interesantas šādas vietas? Visās tajās smilšu sēre veido nosacītu pumpu jeb sēkli. Asaru baram šādos apstākļos ir ļoti viegli mailes uzdzīt kalnā, nostādot visu sīko baru uz pašas sēkļa smailes, un kārtīgi noslānīt. Dažkārt pat nespēju nobrīnīties, cik pārdomāti un plānveidīgi strīpainie uzdarbojas. Liekas, ka tos pat kāds no malas vada. Tie ņemas kā īsts karaspēks.

Jandāliņa krutākie apgriezieni parasti ilgst 10–15 minūtes, kuru laikā uzdarbojas arī lielākie personāži. Šis īsais brīdis, starp citu, arī ir laiks, kad pa īstam var novērtēt, cik lieli asari konkrētajā vietā vispār uzturas. Nereti starp 200-niekiem izšauj arī pa kādam 700–800-gramīgajam. Viens divi šādi lielie, un čuššš... Lielie barojas ļoti īsu brīdi.

Un nedod dies, ja kāds no tiem dabū norauties! Viss ar to arī beidzas. Turpmākās stundas laikā vēl izdodas pierunāt kādu ierindnieku, bet no komandieriem vairs ne miņas. Sasodīti viltīgi tipi... Jo vairāk viņu filozofijā iedziļinos, jo vairāk saprotu, ka no šīs sugas atkošanas esmu vēl patālu. Tavs uzdevums šajā gadījumā ir būt īstajā vietā un brīdī ar īstajiem mānekļiem un pareizajām roku kustībām. Ja to visu dabū gatavu, var notikt brīnumi.

Aptuveni piecos no rīta norit aktīvākā asaru barošanās. Neskaitāmas reizes esmu vērojis minētos sēkļus. Sākotnēji ir vien maiļu rotaļas ūdens virspusē. Īsi pēc četriem, ar pirmajiem gaismas aizmetņiem, tās sāk atrādīties virspusē. Redzamība, no copmaņa skatpunkta, tobrīd nekāda dižā vēl nav. Līdz ar to stipri aptuvena ir arī saprašana, kurā virzienā maiļu bars pārvietojas. Rodas sajūta, kas tās ir aplenkušas laivu un cenšas nodot kādu šifrētu ziņojumu.

Mirkli vēlāk, kad gaisma vairs nav tik trūcīga, bet saullēkts vēl tikai priekšā, pavēli uzbrukt saņem asaru armija. Ausij paveras jaunas, nu jau viegli atšķiramas skaņas. Švīksti ūdens virspusē, dažāda stipruma plīkšķi. Šķiet, it kā kāds kādu iepļaukātu. Šur tur maile izlec pilnā augumā un teju metru nepiezemējusies skrien pa ūdeni. Neaprakstāms skats!

Kā jau minēju, asari mailes lenc pakāpeniski. Tā nav līdaka, kas šaujas pa taisno ēsmu zivju bara vidū un burtiski ieelpo jebkuru priekšā stāvošo upuri. Asari rīkojas pilnīgi pretēji. Rādiuss ap sēkli tiek samazināts, no cilvēka skatpunkta, apbrīnojami pakāpeniski.

Loģisks jautājums – kā tādā situācijā rīkoties mums? Brīdī, kas asaris tikko pienācis un mailes vēl uzturas dažādos dziļumos (standartā tas ir no metra līdz pusmetram), svarīgi ir saprast, kāda ir asaru bara ārējā robeža. Nav lielas jēgas uzreiz raidīt mānekli pašā sēklī un vilkt uz leju. Lai saprastu, cik tālu strīpainie bandīti ir izkaisījušies, daudz lietderīgāk ir uztaisīt dažus metienus pa perimetru ap sēkli. Bieži sākotnēji nostāk atrodas tieši lielākie.

Es vienmēr sāku ar nelielu gumiju un 3–4 g džiggalvu – atkarībā no dziļuma. Kāpēc tieši mikrodžigs, nevis vobleris vai rotiņš? Kā jau minēju, katla sākuma stadijā asaris maiļu baru vēl nav paguvis uzdzīt ūdens virspusē. Rezultātā mānekļa vadīšana pa grunti aptuveni metra vai pusotra dziļumā vienmēr ir bijusi daudz efektīvāka. Tā kā gaisma vēl pavisam švaka, vienmēr sāku ar fosforizētā krāsojuma tiogu 2,4 vai 2 collu izmērā. Dienas gaismā māneklis ir balts, savukārt tumsā spīd. Agrajās rīta stundās šis krāsojums strādā vienmēr.

Notikumi attīstās ļoti dinamiski. Švīksti ir dzirdami arvien biežāk, un ap sēkli tie savelkas arvien koncentrētāk. Pakāpeniski samazinās arī copmaņa darbības diapazons. Jo agresīvāki kļūst asari, jo mazāk cimperlīgi tie uztver mānekļus.

Nākamā stadija ir brīdis, kad būtu jāpalielina gumijas izmērs. Zūd jēga ķert ar mazu, lielie eksemplāri bieži meklē druknāku kumosu. Tieši tāpēc šajā brīdī pāreju jau uz 2,9 collu tiogu. Dziļums, kurā asaris uzdarbojas, parasti kļūst arvien mazāks un mazāks. Līdz ar to, kad vizuāli skaidri redzams, ka nu jau aiziet pavisam karsti, ir jāizšķiras par nākamo soli. Un tas galīgi nav viegls. Zinu pēc sevis, cik grūti copes brīdī, kad patiešām ķeras, ir nomainīt strādājošu mānekli.

Taču ir viens svarīgs bet, par kuru ne visi ir aizdomājušies. Brīdī, kad asaris jau pamatīgi šiverē pa ūdens virspusi, māneklis džiggalvā iet zem asaru bara. Tas nozīmē, ka viņš tiek vilkts pa zemi, kamēr asaris atrodas ūdens virspusē. Šādi jūs reāli provocējat asarus beigt baroties virspusē un izklīst. Bet pastiprinātas barošanās laikā ūdens virspusē to paņemt ir krietni vieglāk, nekā lasīt izkaisītā veidā pa grunti. Tāpēc šādos gadījumos mīksto mānekli der nomainīt pret peldošu vobleri. Pie gumijas būs vēl iespēja atgriezties.

Kā jau minēju, klondaika parasti ilgāk par 15 minūtēm neturpinās. Jau mirkli vēlāk ņemšana kļūst arvien pasīvāka, līdz izbeidzas pilnībā. Tāpēc šādās reizēs vienmēr pa rokai ir turami vismaz 2–3 stabili asaru vobleri. Manā gadījumā tā ir Basara 56 peldošajā un suspendera versijā. To lietā laižu visbiežāk. Zinot, ka darīšana var sanākt ar kukuļiem tuvu kilo robežai, mēģinu arī šī paša modeļa 70. izmēru.

Kā esmu vairākkārt uzsvēris, viens no lielākajiem Basara vobleru plusiem ir spēja tālu lidot un stabili spēlēt. Abus savus pagājušās vasaras kilogramniekus Daugavā pieveicu tieši ar Basara 70-nieku 103. krāsojumā. Šis ir brīdis, kad sevi parasti parāda tiešie dižākie bara iemītnieki. Un te seko kāda svarīga nianse, kuru esmu uzķēris vien pēdējos pāris gados.

Brīdī, kad noraujas pirmais bara lielākais pārstāvis, parasti apraujas arī cope. Te es runāju par asariem 500+ g. Esmu pats savām acīm redzējis tādu dabas fenomenu, kad no asaru sēres uz Basara 70-nieku ar pamatīgu šļakstu nāk virsū 5–6 kilogramnieki. Par argumentu apstāties tiem nekalpoja pat fakts, ka viens no brāļiem jau stabili sēž uz āķiem. To gribēja izdarīt arī otrs, taču vietas uz voblera vairs nepietika. Viens asaris paspruka nost un kopā ar pārējiem momentā no sekluma devās atpakaļ dzelmē. Otrreiz šādu izmēru vairs pierunāt neizdevās. Tāpēc nekādā gadījumā karstākajā momentā nedrīkst ļaut lielajam aiziet.

Ar katru nākamo brīdi sēre kļūst arvien klusāka, lielie ir prom, asari palēnām nolaižas atpakaļ uz grunts, gaismas kļūst arvien vairāk, un ir jāatgriežas pie mīkstajiem mānekļiem un mikrodžiga. Nu jau tumšie toņi ir daudz efektīvāki, tāpēc Ballist Green Pumpkin vai tā pati tioga 2,4” tumšajās versijās atkal kļūst par pamatsastāva spēlētājiem.

Tikko aprakstītā situācija ir precīzs atstāsts vienam no pagājušās vasaras pasākumiem Daugavā. Kā jau minēju, svarīgas ir divas lietas. Pirmais ir vietas faktors. Tāpēc agrajās rīta stundās ir vērts papētīt upi – jo mailes sevi nodod pašas. Savukārt asari šādus sēkļus uzpasē vienmēr. Otra lieta ir spēja šo katlu maksimāli efektīvi apstrādāt, paņemot pēc iespējas vairāk. Šī situācija un apstākļi ir saucami par asaru copes klasisku.

 

Lēpeņu līči

Salīdzinājumā ar nule aprakstīto ķeršanu uz sēres copei zālēs piemīt pilnīgi cita specifika. Visupirms krietni sarežģītāka ir jau pati ķeršana, jo spēles laukums ir aizaudzis. Tāpēc klasiskais mikrodžiga ekipējams ir izmantojams daudz grūtāk, plikie āķi ķeras zālēs. Tāpat arī draza no grunts uzlasās ļoti ātri, un plānā aukla rada lielu risku nevajadzīgi apraut. Taču asari zem lēpju ceriem sēž.

Kas interesanti, šajos apstākļos strīpaiņi reti kad tusējas lielā barā. Pārsvarā tie ir tā saucamie pieredzējušie vientuļnieki, zālēs augušie, parasti daudz spēcīgāki pretinieki. Tāpat tie ir daudz agresīvāki un viltīgāki. Neliels piemērs iz dzīves.

Pagājušā gada rudenī, sagaidījis īpaši piemērotus laiku Babītei, sapratu, ka beidzot jābrauc. Sen tur nebija būts, bet arī šis ezers mani bieži ir priecējis. Kā jau biju prognozējis, līdaku pasākums sanāca interesants. Viņas ēda no plača uz placi ar mainīgu noskaņojumu. Jebkurā gadījumā process bija, un zivis bija aktīvas.

Tad, lūk, ezerā todien pūta ievērojams vējš. Pieteicās līdaka! To veiksmīgi izvadīju un, atbrīvojis zaļo un āķiem, mānekli pārmetu pār bortu, lai aukla lieki nepiņķerējas gar somu un pa kājām. Sen nebija ēsta līdaka; kamēr to iepakoju līdzņemšanai un tvēru atpakaļ pēc kāta, sajutu, ka mans Babītei tik klasiskais burkānkrāsas grīdis ir pamatīgi kaut kur ieķēries. Jau lamāju sevi, kāda mārrutka pēc vispār to esmu izlidinājis pār bortu, kad skatos: johaidī – mans zaceps sāk staigāt un tarkšķināt spoles bremzi!

Brīdi apjukumā pastostījos un tad pie laivas pievilku tumšu kupri. Pēc mirkļa, kad tas atrādīja savus zeltītos sānus, sapratu, ka tas ir kārtīgs trofejas asaris. 41 cm!!!

Lieta tāda, ka laivu bāzēs lielākā problēma ir normāls enkurs. Pārsvarā striķi tiem tiek stiķēti no visa, ko vien var zemē mētājamies atrast. Arī par pašiem enkuriem tiek izmantotas teju visas iespējamās automobiļu detaļas. Tā nu mans enkurs, precīzāk – auto bremžu disks, laivu uz vietas todien nespēja noturēt, kā rezultātā lēnām nācās slīdēt pa vējam. Patiesībā šāda lēna kustība ir labākais, kas seklā ezerā var būt, atliek vien uzķert vajadzīgo ātrumu, kas gan visā šajā pasākumā ir pats sarežģītākais. Enkurošanās varētu būt attaisnojama vien tādā gadījumā, kad ir jānostājas uz asaru bara. Visās citās reizēs tieši lēna slīdēšana ir daudz efektīvāka, jo tā ļauj atrast aktīvāko zivju barus, tiem burtiski uzbraucot virsū.

Tad, lūk, asaris bija uzbrucis grīdim brīdī, kamēr es ņēmos pa savu zivju maisu. 41 cm eksemplārs ir stabils kilogramnieks. Kas par cīnītāju! Kas par spēku mājo viņa kaulos! Sirdsapziņa neļauj viņu man ēst. Šādām zivīm ir jādzīvo.

Momentā atgriezos šajā pašā vietā un sāku strādāt ar mazu gumiju. Tukšums! Pēc brīža, trešo reizi laižoties pāri laukumam nu jau līdakas gaidās uz to pašu grīdi, atkal pieteicās viens, nu jau 35 cm garš. Lūk, tev asari!

Šī diena skaidri un gaiši norādīja uz kādu faktu: ne vienmēr strīpainajam ir vajadzīga maza gumija. Reizēm tieši līdakai domātais izmērs tiek ielocīts iekšā bez jebkādiem jautājumiem. Tāpat ne vienmēr asaru ķeršanā vajag stāties uz enkura un provocēt ar super delikātu spēli. Lūk, dzīvs piemērs, kā uzvedas lielie, kad ir noskaņoti uz ēšanu. Salīdzinoši lielais tās dienas vējš plānveidīgu asaru copi krietni apgrūtināja, mazu mānekli iemest bija grūti, plānie diegi vairāk pinās, nekā palīdzēja. Rezultātā pilnībā atspēkots tika uzskats, ka viņi redz un baidās no resnākas auklas vai liela mānekļa. Pilnīgas muļķības! Kilogramnieka mutē lielo grīdi vēl vajadzēja pameklēt!

Ķerot lēpenēs, asaru faktors nereti ir sekundārs, un tie nospēlē kā piezveja. Liela loma te nav arī agro rītu un vēlo vakaru faktoram. Šajos apstākļos strīpainie vienlīdz kožas visas dienas garumā. Respektīvi – medījot līdakas, pēkšņi var uzdurties strīpainajai lokācijai. Viena spiningotāju kategorija nenoreaģē uz pārslēgšanos un turpina ķert līdaku. Savukārt es piederu pie tiem, kam šķiet interesanti eksperimentēt.

Asari sevi vienkārši mēdz nodot. Piemēram, pievelkot mānekli jau pie laivas, pēkšņi no lēpju pudura izskrien uzreiz 3 gabali. Skaidrs! Te viņi dzīvo, un ir jēga pārslēgties uz tiem. Kāda ir mana taktika? Visupirms ir jāsaprot, cik biezs ir aizaugums. Vai starp zālēm ir brīvi logi, un kādā dziļumā jūs atrodaties. Ja starp lēpēm ir logi, tad ir trīs varianti: 2. numura rotiņš, poperis vai arī neliels vobleris. Speciāli nevienu neizvirzu priekšplānā, jo šādos apstākļos rezultativitātē visi var izrādīties līdzvērtīgi.

Gadījumā, ja šos mānekļus tomēr neizdodas izvadīt biezā aizauguma dēļ, tad nemaz nevajag to censties darīt un purgāt vietu. Momentā ir jāpārslēdzas uz gumiju un ofsetāķi. Arī te ir divi priekšnosacījumi. Ja grunts ir salīdzinoši tīra, bez sūnu deķa, ir vērts 3–4 g asainī iemontēt 4. numura ofsetnieku un grunti izdrebināt ar Hogy Hog 1,6 collu izmēra kolas krāsojumu. Fantastiski zivīgs šis tandēms man ir bijis veselus trīs rudeņus no vietas Lilastes ezerā. Skaties, kā gribi, vēžveidīgie asaru ēdienkartē ieņem ļoti lielu vietu, un šiem sadzīves apstākļiem ir raksturīgi minētie dīvaiņi uz grunts, kā arī uz ūdensaugiem.

Otrs gadījums – kad apakša tomēr arī ir noklāta ar augiem un māneklis vienkārši pazūd šajā deķī. Tad es vienmēr palieku pie sēra grīda ēdamgumijas. Pie tam ir jāmēģina pārmaiņus ar abiem izmēriem: ja neiet lielais 3,9-collīgais, ņem mazāku ofsetnieku un mēģina trijnieku. Vienkārša ietīšana starp lēpju ceriem. Nekā sarežģīta!

Krāsojuma faktors? Nav tā, ka strādātu tikai viens vienīgs. Ir reizes, kad mākoņainā laikā laba ir burkānkrāsa. Saulainā dienā – violetais vai asfalta tonis. Patiesībā jau lēpenes darbojas kā pamatīgi saulessargi, un šādās vietās lielāko tiesu ir tumšs. Jāeksperimentē! Krāsu faktors ir stipri sarežģīti pierādāms.

Aprakstītos ķeršanas apstākļus var atrast jebkurā ūdenstilpē. Aizaugums noteikti nav tā izplatītākā asaru vieta. Daudz populārāka noteikti ir kants, kuru arī es apskatīšu. Kā jau minēju, mānot līdakas zālēs, ir vērts uzlikt arī nelielu rotiņu vai nedaudz mazāku gumiju – lai pārbaudītu asaru esību: vairākkārt esmu nonācis situācijā, kad tieši tie izglābj dienu no līdaku necopes. Un viņi tur tiešām ir!

 

Pirmo daļu noslēdzot...

Šī tēma ir izplatītāko asaru ķeršanas apstākļu apkopojums, uzmanību koncentrējot tieši uz atrašanas faktoru, taču neaizmirstot arī copes nianses un inventāra pielāgošanu. Darbošanās uz sēkļa un aizaugumā ir aktuāla ļoti daudziem spiningotājiem, jo šādu vietu mūsu ūdeņos ir gana daudz.

Jau nākamajā CL numurā apskatīšu tādu tēmu kā asaru katls seklūdenī, darbs uz kants un tik sarežģītās situācijās kā nogrimuši koki un zari. Strādāsim tur, kur citi baidās to darīt! Tāpat nobeigumā apskatīšu arī pēdējos kātu jaunumus. Šomēnes zaļā gaisma tiek dota arī zandartu copei. Bruņojieties ar gumiju artilēriju un taisnā ceļā dodieties ūdeņu virzienā! Ne asakas!